„Paspēs vēl pastrādāt bērns, lai paguļ” – skaidroja Pragins priekšniecībai un neviens neuzdrošinājās viņam iebilst.

Neraugoties uz mazajiem gabarītiem, feldšere Juļeņka bija teicama, visu mācēja, nekā nebaidījās, strādāt ar viņu bija viegli un patīkami.

Juļeņkai lika strādāt dienas maiņās vienai, bet mēģinātu kāds viņu ielikt nakts maiņā vienu. Ja kāds to uzdrošinātos… tad Pragins viņu laikam nosistu…

Maiga, gaisīga radībiņa… Strādāju es reiz viens savā dzimtajā divdesmit otrajā brigādē.

Pēc pusdienas saņēmu izsaukumu „satricinājuma” pārvešanai no traumpunkta, atbraucu, iekrāvu slimnieku, pieprasīju vietu. Vitaļiks kā vienmēr bija pie stūres, pilnā kaujas gatavībā un piecpadsmit minūšu laikā mēs cietušo nogādājām  tuvākajā „veselības kombinātā”.

Slimnīcā bija divas uzņemšanas nodaļas. Vienā korpusā- terapija, neiroloģija, ginekoloģija un vēl šis un tas, bet otrā – ķirurģija un traumas. Nodevu slimnieku bez problēmām un apsēdos aizpildīt kartiņu pie māsu galda aiz stiklota aizslietņa. No koridora es nevarēju redzēt.

Pavērās durvis un uzņemšana iespraucās Juļeņka, vedot zem rokas vecenīti.

-Ātrie, ko vedam? – nodārdēja no paša koridora gala.

– Vecmāmiņu, holecistīts – atbildēja knapi dzirdama balstiņa.

-Gaidiet!!! Slimnieci apsēdiniet uz kušetes koridorā!

-Labi, gaidām…

Pēc piecām minūtēm no uzņemšanas iznāca ķirurgs. Tāds tipisks ķirurgs – milzīga būda ar spalvainu krūti un rokām, resnu zelta ķēdi ap kaklu, nekaunīgu seju un izsmēķi zobos. Krekls, kas stipri piespīlēja resno vēderu, bija sabāzts biksēs. Ar labo roku ķirurgs slinki kasīja matus uz krūtīm…

– Dzirdi, meitenīt, mēs esam slēgti, es slimnieku nepieņemšu…

-Bet centrs nosūtīja pie jums…

– Bļin, sīkā, tu ko, slikti dzirdi?

– Nelamājieties, lūdzu, es tūlīt pazvanīšu uz centru un visu noskaidrošu.

LASI VĒL: Šis 43 gadus vecā vīrieša precību sludinājums uzspridzināja Internetu. Pamēģini izlasīt nesmejoties – tas nav reāli

– Labi, labi, sīkā, zvani.

Es ar interesi ieklausījos sarunā, noliku malā karti un pildspalvu un apsveru, vai nebūtu laiks iejaukties. Bet notikumi strauji pieņēma interesantu virzību un mana iejaukšanās nebija nepieciešama.

Pie sienas bija telefons, Juļeņka uzgrieza galvenā ārsta numuru, apstāstīja viņam situāciju, noklausījās atbildi un pagriezās pret ķirurgu:

-Centrs saka, ka jūs drīz atvērsieties, galvenais ārsts teica, lai slimnieci atstājam, kas, lūdzu, pieņem?

-Da tu, bļin, sīkaļa, es to tavu centru un galveno ārstu. Pieņem te visādas… darbā, kas ne… nejēdz un klausīties neprot. Savāc savu veceni un lasies no šejienes!!!

Es gandrīz no krēsla nokritu, kad pa visu uzņemšanu „pele” komandbalsī nodeva  tādu tirādi:

„…….  Tu…… gatavais….. plikpaurainais…. Tu te stāvi bļ…   , kā tāds ….. bet….. Saki tūlīt savu uzvārdu, gnīda tāds  un ne….citādi……………………!!!”

Juļka pieskrēja pie ķirurga, pavilka uz viņa vēdera bikses, aizbāza aiz tām  sarullētu pavadrakstu un palaida vaļā gumiju. Gumija nošvīkstēja pret resno vēderu. Ķirurgs nožagojas un knapi dzirdami nosauca savu uzvārdu.

Juļka izskrēja no uzņemšanas, skaļi aizcērtot durvis. No griestiem nobira apmetums. Uzņemšanā valdīja klusums… Bija dzirdams, kā no ķirurga mutes  zemē nokrīt izsmēķis…

Piecēlos, apgāju apkārt par sālsstabu pārtapušajam ķirurgam un devos uz izeju. Ķirurga seja bija tāda, it kā viņš būtu redzējis velnu vai citplanētieti…

Uz pieņemšanas sliekšņa neviena nebija. Nedaudz attālāk stāvēja mans Raf-iņš, Vitaļiks sēdēja pie stūres un smēķēja.

-Klau, kas ar Juļeņku notika? Izlidoja no uzņemšanas kā korķis, ieleca mašīnā un viņi aizplēsa no šejienes , kā uz ugunsgrēku…

-Kas viņu zina, Vit, Vēlāk pajautāsim. Braucam.

Uz rīta pusi mēs vedām vēl vienu pacientu uz turieni, pie tā paša ķirurga. Ķirurgs sēdēja sērīgs savā kabineta, zem acs viņam bija zilums… Uz galda stāvēja zelta ķēdes fragmenti un „pavadraksts” vīrietim ar čūlu. Pavadrakstu bija parakstījis – Pragins…

Sešos no rīta es sēdēju ēdnīcā un vārīju tēju. Ienāca Juļeņka.

-Vai varu ar tevi pasēdēt, tēju padzert? Serjoga man, kā vienmēr, gulēt lika, bet kaut kā neguļas…

-Juļeņka, un tu vēl jauta.

Pagatavoju vēl vienu krūzi tējas un izvilku no kabatas cepumu paciņu.

-Juļeņka, nu no tevis es ko tādu negaidīju…

-Ko?

-Kā tu ķirurgus dzenā, nu tu gan…

-Tu dzirdēji?

-Jā es aiz aizslietņa sēdēju.

-Ai, tikai puišiem nestāsti, labi!

-Labi, nestāstīšu.

Es arī nevienam nestāstīju!

P.S. Jūlija Nikolajevna Pragina pabeidza institūtu, ordinatūru un kļuva par āŗsti – ginekoloģi. Tagad strāda lielā klīnikā, operē un reizēm dežurē uzņemšanā. Slimniekus pieņem bez skaņas, pati kādreiz ir vedusi. Bet nedod Dievs viņai sarunāt rupjības, dabūsiet ko tādu dzirdēt… Gribētāji ir?