Pagājušā gada pavasarī pie mums uz apakšstaciju atnāca jauna darbiniece. Maigs radījums ap metru un četrdesmit, ar tievu astīti pakausī, baltām sprodziņām pie deniņiem un mazām apaļām brillītēm. Sauca šo brīnumu par Juļeņku.
Juļeņka nedzēra, nesmēķēja un rupji nelamājās, par vīriešiem pat iedomāties bija bail. Tāds desmitgadīgs bērns mežonīgu vilku barā. Runāja Juļeņka smalkā balstiņā, un gandrīz uzreiz dabūja iesauku „pele”.
LASI VĒL: “Dārgais, es paņēmu sunīti”. Sarakste īsziņās, kas sasmīdināja visu Internetu. Pamēģini izlasīt nesmejoties – tas nav iespējams
Vīri Juļeņkas priekšā mulsa un bālēja. Pat briesmīgais cilvēks – kalns, astotās brigādes ārsts Pragins, kurš svēra 160 kilogramus, kuram bija karatē melnā josta un kurš runāja praktiski tikai lamu vārdiem.
No viņa baidījās pat visi huligāni un trakojoši alkoholiķi. Iedomāties sadusmojušos Praginu bija vispār bail.
Tiesa, Praginu mīlēja suņi un bērni, tie no viņa nemaz nebaidījās.
Ieraudzījis Juļeņku, Pragins sarka, bālēja, kļuva ļoti pieklājīgs un nopietns, vienmēr centās ar kaut ko pacienāt – ar konfektēm, saldējumu un pie pirmās iespējas ņēma viņu līdzi par trešo numuru savā astotajā brigādē nakts maiņā (viņš strādāja ar savu pastāvīgo feldšeri Igoriņu) un tūdaļ pat lika viņu gulēt.
Šeit ir 0 komentāri
Izsaki savu viedokli!