Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet.
Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris.
Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā.
Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami.
Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
– kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu
krāsns;
– Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3
cilvēki;
– Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
– Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem
nav e-pasta adreses;
– Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā,
it kā joprojām atrastos darbā;
– Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un
ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
– Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies
internetam;
– Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es.
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus….
Šeit ir 20 komentāri
Cepam no māliem tortes un garnējām ar ķiršu kauliņiem, spēlējām veikalus un ceriņu lapas bija naudiņas vis ko darījām bija aizrautīgi.
kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu krāsns – DIRŠANA
– Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3
cilvēki – MAN IR 3 NUMURU SARAKSTS, LAI SAZVANĪTU ĢIMENI KURĀ IR 3 CILVĒKI
– Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus; – NEVIENS VAIRS EPASTUS NERAKSTA
– Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem nav e-pasta adreses; NEVIENS VAIRS EPASTUS NERAKSTA UN KONTAKTS TĀDĒĻ NEZŪD
– Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā; – 70% CILVĒKU DARBĀ NAV JĀATBILD UZ TELEFONA ZVANIEM
– Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un
ej atpakaļ, lai to paņemtu; – OK, VIENĪGAIS, KAS ŠEIT IR TAISNĪBA
– Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies
internetam; – ES NO RĪTA PAMOSTOS UN PIRMAIS, KO IZDARU – ATVERU ACIS.
– Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es. – NESMAIDĪJU NEVIENĀ BRĪDĪ
Pasmaidi ,Juri ….par sevi…
Pēc Tava teksta spriežot-vai nu neesi no tiem gadiem,ko cilvēks aprakstija,vai arī esi citā vidē audzis …..,un uzaudzis-atvainojos,bet saudzīgāk kā to uzrakstīt-degradējies bomzis…??? Esmu no 70,-gadu paaudzes un man tiešām žēl,ka Tu,Juri neesi izbaudijis to saldējumu “POLS”,kas 0,20kap. maksāja,un tika pirkts par tēva izdzertajām alus pudelēm,tās nododot pudeļpunktā,un uz siena talkām braucis…..,iespējams kļūdos,bet tik burtiski un totāli sekli atbildēt-Tev pat viedokļa nav,lai izprastu tā laika dzīvi…,
Un ja nemāki pasmaidīt,tad sen jau būtu laiks to iemācīties! Smaidošiem pieder Pasaule!!! Veiksmi!
ES nesmaidu,bet tev nav taisnībba!
Cik ta tev gadu, jaunais cilvēk?
īsts pesimists
Jurim kirdik, sastresojaas.
kaads Tu gudrs….
Patīkami atcerēties.
bija ari savi trukumi bet tads bardaks ka ir latvija tagad pat bailes iedomaties
Tā bij kaut kad rakstītājam taisnība tajā laikā nebija nekā kas ir tagad cilvēki paši vairs nezin ko grib jo viss ir dabūjams ja nav naudiņas ņemam kredītā un iebraucam auzās jo mēs nezinām vai rītdien mūms būs darbs tajos gados darbs bij visiem
Tajos gados tā arī bij rakstītajam taisnība tagad mūms ir viss pieejams ja nav mūms taču ir ātrie kredīti ko varam paķert nezinot vai varēsm atdot jo nav mūsu valstī garantījas vai rītdien nepaliksim bez darba un ko tad pēc tam ir tiesu izpildītāji kas paņem vēl vairāk super
Ka tik kaut ko uzrakstīt
Patīkama nostaļģija.
Labvakar…arī cietumâ ir jautri brīži…kad satiecies ar tuviniekiem un kâdreiz tiec veikalâ. Bet vai tad cietumu var salīdzinât ar brīvību. Nevar.
Tad kâpêc tagad kâds ne visai gudrs cilvēks salīdzina tos laikus kad bījâm okupêti un uz robežas šâva cilvēkus.
Absurds.
Varat mest tos mêslus internetâ vai tv…. neviens tâ laika dzīvojošs cilvēks tiem murgiem netic.
Un nepūderejiet smadzenes jauniešiem. Dievs svētī Latviju. Edgars
Tā laika dzimušie un augušie tagad izsaimnieko valsti. Super laiki bijuši ka tik lielus kabatā grābējus izaudzinājuši.
Piekrītu ka bija arī, tad par ko priecāties un arī tagad ir. Muļķīgi teikt ka tad bija labāk, vienkārši bija savādāk
Man kaa iistam latvietim nav sava viedokla ….. jaanoveertee situaacija uz ielas valdiibaa .soc tiiklos un tad var kaut ko rakstiit savaadaak veel neuzmaniigi rakstot ierakstiishos kremla agentos…:):)
:-))
Toreiz tas nelikas nekas īpašs, tā dzīvoja visi, bet tagad, to atceroties, man patiesi ir žēl, ka manām meitām, bet īpaši mazmeitiņai nebūs tā, kā bija mums. Toreiz mēs nepratām novērtēt, cik interesanta, aizraujoša un laimīga ir mūsu bērnība. Tā ka būtībā esmu laimīga, ka man tā bija tieši tāda. Ir, ko atcerēties.
Izsaki savu viedokli!