Tomēr galīgi mani satrieca pavisam cits fakts. Atgriežoties mājās no darba, es sastapu mājās savu nākamo znotu un viņa ģimenes locekļus. Tās bija iepazīšanās vakariņas. Tas nu mani pamatīgi šokēja. Es pat nebiju brīdināts par šo pasākumu, bet visa uzmanība tika koncentrēta uz audžumeitas bioloģisko tēvu. Protams, tas mani aizvainoja! Viņš taču nebija darijis neko kāzu labā!

Es pacēlu glāzi un teicu: „Man ir tosts. Es ar lielu prieku jutos kā šīs gimenes daļa. Mani priecēja katra kopā nodzīvotā diena starp šiem jaukajiem cilvēkiem. Bet tagad es vēlos pateikties pavisam citiem cilvēkiem: manas audžumeitas īstajam tēvam, viņas līgavainim un visiem viņa ģimenes locekļiem. Jūs atvērāt man acis uz daudz ko. Un galu galā es sapratu, ka šajā ģimenē esmu pildījis tikai bankomāta lomu. Par to, ko es uzzināju, šajās pēdējās dienās – par viesu sarakstu, par šīm vakariņām un tā tālāk, es svinīgi paziņoju, ka atsakos apmaksāt šo kāzu izdevumus. Tad iedzersim par laimīgo pāri un līgavas īsto tēvu, kuram nu ir tas gods uzņemties finansiālo atbildību par meitas kāzām! Jā, un vēl – nekavējoties atstājiet manu māju!”

Egoistiski? Nedomāju gan! Šis vīrietis bija gatavs par kāzām izdot 40 – 50 tūkstošus dolāru! Ko viņš saņēma par to pretī? Spļāvienu dvēselē! Uzskatu, ka šis vīrietis rīkojās pareizi!

P.S. Kā domājat jūs? Vai patēvs rīkojās pareizi? Uzskatu, ka nē. Jā, viņš daudzus gadus meitenei bija kā īsts tēvs. Bet šajā gadījumā viņam vajadzēja ar audžumeitu izrunāt jautājumus, kas viņu satrauc. Atteikties apmaksāt kāzu izdevumus pēdējā brīdī tāpec, ka viņi nav isti sapratuši viens otru, ir pārāk impulsīvi. Ko tagad darīt meitai, kad viss jau ir pasūtīts, viesi uzaicināti?