Patēvs savu audžumeitu uztvēra kā savu meitu. Viņš atbalstīja viņu gan emocionāli, gan psiholoģiski, gan finansiāli. Līdz ko viņai bija nepieciešama palīdzība, patēvs nekavējoties atrisināja visas problēmas! Bet kādu reizi…

Manai meitai vajadzēja iziet pie vīra pagājušā gada 3. novembrī. Gatavošanās ceremonijai jau bija atņēmusi krietni daudz laika. Mēs ar audžumeitas māti precējušies neesam, bet dzīvojam kopā jau 10 gadus.

Pagājušajā gadā mana meita pabeidza universitāti. Par mācībām tajā maksāju es. Viņa nestrādāja, dzīvoja kopā ar mums visus studiju gadus. Vēl vairāk – es nopirku viņai mašīnu, lai viņai nebūtu jāraizējas par to, kā nokļūt līdz universitātei.

Laiku pa laikam viņas dzīvē parādījās viņas bioloģiskais tēvs, kurš neieguldīja ne centu viņas izglītībā un ikdienas tēriņos, tomēr meita turpināja viņu mīlēt.

Uz kāzām bija paredzēts aicināt 250 cilvēku. Es sievai un audžumeitai iedevu sarakstu ar 20 cilvēku vārdiem, kurus es vēlētos redzet kāzās. Viņas apsolīja par to parūpēties. Dažas dienas pirms kāzām es satiku kādu draugu, kura vārds bija minets sarakstā. Kad pajautāju, vai viņš ieradīsies kāzās, saņēmu atbildi, ka viņš nav saņēmis ielūgumu. Paziņojumu par gaidāmo notikumu gan viņš saņēmis ir, bet tajā nav minēts pat viņa vārds. Un ar paziņojumu uz kāzām nav pieņemts iet. Pie tam, paziņojumā ari figurēja nevis mans vārds, bet gan bioloģiskā tēva vārds.

Pēc dažām dienām es uzzināju, ka galīgajā viesu sarakstā nebija minēts neviens vārds no to cilvēku saraksta, ko kāzās biju vēlējies redzēt es. Tas bija īsts spļāviens man sejā.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!