No savas iepriekšējās dzīves viņa līdzi bija paņēmusi tikai vienu paplukušu mīksto zaķi un diedziņu ar dažāda lieluma krellītēm, kuru viņa lika kakla te zaķim, te pati sev, virpināja krellītes un kaut ko bubināja.

Mamma mēģināja viņu kaut kā iekustināt, dziedāja, lasīja viņai, bet viss bija velti. Pirmo reizi viņa apraudājās, kad mēs ar brāli atņēmām viņai zaķi un aizmetām aiz skapja. Viņa stāvēja pie skapja, raudāja, stiepa rociņas uz augšu, bet mēs smējāmies. Toreiz mums pamatīgi tika no mammas.

Kādu laiku nekas nenotika, pienāca vasara un mūs visus laida spēlēties, bet ar noteikumu, ka mums jāpieskata mazā. Viņa nekur negāja, kur noliksi, tur atradīsi, tā, ka mēs sevi īpaši ar viņu neapgrūtinājām. Dienā, kad viss izmainījās, mēs viņu ,kā parasti, atstājām pie mājas uz soliņa.

Mēs mierīgi spēlējām nazīšos aiz mājas, līdz sadzirdējām raudas un kaut kādas dīvainas skaņas. Sajutuši ko nelāgu, mēs nesāmies uz mājas otru pusi, bet tur suņu bars ārdās un mūsu sīkā uz ieejas durvju jumtiņa sēž un saskrāpētajās rokās tura kaķēnu, neraud, tikai acis no bailēm milzīgas.

Kad padzinām suņus, ieraudzījām veco zaķi saplosītu driskās.

Un tad mēs sapratām, ka šī zaķa vietā varēja būt mūsu  sīkā. Es raudāju aiz kauna un vainas apziņas, brālis lasīja zaķa driskas un arī šņukstēja. Tad pie mums atskrēja mamma. Viņa apkampa mūs ar brāli un tad mēs izdzirdējām – mammu, skaties, kāds mums ir kaķītis! Un ieraudzījām māsiņas lepno sejiņu.

Vēlāk mēs visi kopā ar kaimiņu pusaudžiem nocēlām lejā māsu, savācam zaķi, mazgājām kaķēnu, apstrādājām māsas saskrāpētās rokas un slaucījām asaras. Pēc kāda laika no reisa atgriezās tēvs, mēs viņam  izstāstījām visu. Viņš tikai nobrīnījās, kā četrgadīgs bērns varēja uzrāpties uz durvju jumtiņa. Māsa tobrīd sēdēja tēvam klēpī un ļoti pārliecināti pateica – man kaķītis palīdzēja!

Bilde

Kaķītis patiešām palīdzēja māsiņai tikt vaļā no tām šausmām, ko viņa bija pārdzīvojusi sakarā ar savas mammas nāvi. Viņa sāka mācīt kaķim visādus trikus un pamazām sāka atgūties arī pati. Mēs arī iesaistījāmies kaķa audzināšanā un nemanot kļuvām, ja ne par ideāliem brāli un māsu mūsu mazajai, bet vismaz par īstiem.

Tagad mums jau ir pašiem savas ģimenes un bērni, visi sadzīvojam labi, vecāki ļoti priecājas par mazbērniem – gan par īstajiem, gan par pieņemtajiem.