Mans tēvs ir jūrnieks, viņš dienē tirdzniecības flotē.

90. gados viņš bija gatavs doties jebkurā reisā, lai tikai atvestu mājās ja ne naudu, tad vismaz kaut kādas mantas, ko notirgot, lai mums būtu nauda, kamēr viņš ir jūrā. Neteikšu, ka mēs dzīvojām trūcīgi, bet arī pārāk nešikojām.

Brālis ir par trim gadiem vecāks, tā nu man nācās valkāt viņa drēbes, kad tās brālim bija kļuvušas par mazām. Mēs kopā lasījām pudeles un metāllūžņus, lai varētu nopirkt ko garšīgu.

Kad tēvam bija atvaļinājums, viņš savāca mūs un veda makšķerēt vai uz mežu, vai arī pastaigāties pa parku uz visu dienu, lai mamma varētu atpūsties.

Bet reiz viņš saņēma telegrammu no dzimtās pilsētas un parastas atvaļinājuma pastaigas vietā sakrāmēja somu, noskūpstīja mūs visus un aizbrauca. Kā mēs raudājām! Mamma nespēja mūs nomierināt, jo mēs domājām, ka viņš mūs pametis.

Pagāja nedēļa un viņš atgriezās un nevis viens, bet ar mazu meitenīti (4 gadi). Viņa pirmā skolas mīlestība bija nomirusi no tuberkulozes, viņas mazā meitiņa palikusi viena, gribējuši bērnu sūtīt uz bērnu namu, bet tēva tante nosūtījusi tēvam telegrammu, ka viņš esot meitenītes tēvs un lai braucot viņai pakaļ, tāpēc meitenīti neaiztika, toties iznesa no dzīvokļa visu, kas nebija pienaglots.

Bērns dzīvoja pa kaimiņiem, netīrs un puspliks, kamēr atbraucis mans tēvs. Tā viņi parādījās uz mūsu mājas sliekšņa.

Bilde

Mamma tūlīt pat paņēma viņu rokās un nesa mazgāt, barot, likt gulēt, bet tēvs apsēdās uz soliņa pie durvīm un apraudājās.

Man bija 7, brālim 10 un mums no paša sākuma viņa neiepatikās, kaut gan nekādu iemeslu mūsu jaunā māsa tam nedeva. Viņa bija kā rēgs, maza, bāla, klusa. Viņa neaiztika mūsu rotaļlietas, neienāca mūsu istabā (dzīvojām mēs divistabu dzīvoklī, viņa gulēja vecāku istabā), viņa nekad neniķojās un neko neprasīja.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!