Pagāja divi mēneši. Kalendārs rādīja 8.martu. Pirmo reizi mūžā mēs ar mammu neatzīmējām šo dienu. Mājā valdīja klusums. Pēc jautrības nekārojās. Vakariņās paēdām liesu zupu, es gatavoju mājas darbus, mamma runāja pa telefonu ar draudzeni.

Un tad atvērās durvis un iekšā ienāca tētis. Es pilnā sparā nesos viņam pretī, bet mamma ciniski pajautāja: ”Tu majonēzi tik ilgi meklēji? Un ko? Nopirki?”

Viņa ar tēvu nerunāja trīs dienas. Tad atkusa. Dzīve atkal iegāja vecajās sliedēs. Vecāki izlikās, ka nekas nav noticis. Un arī es nebāzos viņu dzīve. Tēvs ir dzīvs un vesels. Ko vēl vajag?

Tēva noslēpums man atklājās daudz vēlāk, kad es jau mācījos institūtā pirmajā kursā. Man blakus sēdēja puisis, tāds simpātisks. Kad pasniedzējs nosauca manu uzvārdu, es pacēlu roku. Puisis skatījās manī.

„Tu esi Panarina?” Tēvu par Borisu sauc?”

Pamāju, ka jā.

„Viņš ar manu māti dzīvoja divus mēnešus, un tad atkal pie jums atgriezās.”

Uzreiz pat nesapratu, par ko viņš runā. Sākumā domāju, ka pirms tikšanās ar manu mammu viņam ir bijusi cita laulība. Bet tad man pieleca. Stāsts pavisam banāls – tēvs izgāja uz ielas, satika paziņu. Viņa uzaicināja viņu pie sevis. Šo to uzkoda, devās uz vasarnīcu. Tēvs ļauni nopriecājas: Lai nu bez manis atzīmē mīlītes, sievasmāte sievasmāsa un sieva! Lai paskumst, citādi jau galīgi man uz kakla uzsēdušās!”

Kad noskaidrojies, bijis kauns pie sievas atgriezties. Bet martā viņš no turienes padzīts. Nācās vien doties mājās, uz zināmo adresi.