Pirmie gadi

Meita auga, biežo  mošanos nomainīja dīvaina parādība – meita modās ap trijiem naktī un vienkārši negribēja gulēt. Šūpošana viņu neietekmēja tādās reizēs, tāpēc es viņu vedu uz otru istabu, kur visādi izklaidēju, līdz parādījās miega pazīmes.

Vakarā arī meitu gulēt vispirms liku es, ja viņa neiemiga man uz rokām, sieva mani nomainīja. Reizēm nomainījām viens otru divas – trīs reizes, kamēr bērns sāka iemigt. Sliktāk meita sāka gulēt, kad tika atšķirta no krūts.

Miegs normalizējās, kad meitai palika trīs gadi. Gulēt, tāpat kā agrāk, meitiņu lieku es. Man pat ērtāk ir gulēt blakus bērnam, lai no rīta varu ātrāk pamosties un pastrādāt.

Ja ir steidzamas darīšanas vakarā, lūdzu, lai bērnu gulēt ieliek sieva.

Uz ko tas viss velk?

Tā sanāca, ka liktenis mani saveda ar kādu puisi, kuram arī piedzima meita ap to pašu laiku, kad manējā. Bija kopīgs sarunu temats. Kādā no sarunām mans jaunais paziņa jautri pastāstīja, ka tagad guļ otrā istabā. Tāpēc, ka citādi nevarot izgulēties – meita bļaujot, sieva mainot pamperus, tad barojot.

-Nopietni? – painteresējos es. – Bet sieva izguļas?

-Nē, – nedaudz samulsa viņš, – bet man taču darbs.

– Tavuprāt, viņa nestrādā, kad visu dienu nēsā uz rokām mazo mājās, iet pastaigās laukā, staigā pa veikaliem?

– Nu tas jau ir kaut kas pavisam cits…

Es tik atmetu ar roku.

Tikai iztēlojos, cik viņam vēlāk pretenziju pret sievu būs, kad viņa, piemēram, nevēlēsies tuvību. Kur, lai viņai rastos velme, ja būs izspiesta kā citrons? Un kā viņa skatīsies uz savu vīru, kurš viņu atstājis vienu pašu ar visām problēmām? Tas bērns ir tikai viņas, vai?

Vīrieši, nevajag tā!