Tā nu ir sanācis, ka abas mūsu vecmāmiņas dzīvo tālu no mums. Pie tam vēl viena no viņām nemaz nevar uz ilgu laiku atstāt saimniecību, bet otrai ir veselības problēmas – uz palīdzību cerēt nevaram. Abas vecmāmiņas moka sirdsapziņa, bet mēs, kā varam, pārliecinām viņas par to, ka viņas ne pie kā nav vainīgas.

Kad sākām plānot bērnu, sapratām, ka paļauties varēsim tikai uz saviem spēkiem. Tā  kā idejas par bērnu autors biju es, tad, protams, solījos, ka maksimāli sievai palīdzēšu tikt galā ar bērnu.

Pirmie mēneši

Mēs kopā gājām uz kursiem un arī dzemdēt gatavojāmies kopā. Bet viss notika citdāk – dzemdību vietā bija ķeizargrieziens, bet bērns tūdaļ pēc tam nonāca reanimācijā… Bet tas jau ir cits stāsts.

Kad beidzot gandrīz divas nedēļas pēc meitas piedzimšanas mūsu ģimene pilnā sastāvā atgriezāmies mājās, sākās bezmiega naktis.

Patiesībā bezmiega naktis tās bija nosacīti – tas bija raustītais miegs. Mēs jau slimnīcā sapratām, ka vienīgā iespēja ļaut mammai pagulēt, ir gulēt kopā ar bērnu.

Meita modās nakts vidū – vajadzēja mainīt pamperus. Tā kā bērns mammu nostrādināja cauru diennakti, nolēmu, ka vismaz naktī viņai ir jāizguļas.

Tāpēc nakts pamperu maiņas pienākumus uzņēmos es. Tikko sadzirdēju naktī mazās raudas, paņēmu viņu nost no mammas krūts, noģērbu, mainīju pamperu, apģērbu, liku atkal atpakaļ pie mātes krūts un gāju gulēt.

Reiz atceros biju tik miegains, ka gandrīz izmetu no rokām meitiņu. Labi, ka noķēru.

Rezultātā, stundu skaita ziņā es gulēju it kā pietiekami, bet raustītais miegs lika sevi manīt. Darbā ļoti nāca miegs. Tā es arī „uzsēdos” uz rīta kafiju.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!