“Bieži vien mēs gūstam panākumus, darot to, ko mēs uzskatām par labāku mums, pat, ja nostājamies pret vecāku gribu. Tomēr, lai kā mēs arī necenstos neklausīt viņus, jebkuri viņu ieteikumi ietekmē mūsu lēmumu pieņemšanu. Un vienalga mēs uzskatām, ka visu izlemjam paši,” saka Rassona.

Pat pavērojot piemērus no mūsu pašu dzīves, varam pamanīt, ka pētījuma rezultāti ir ticami. Piemēram, vecāki ultimatīvā formā tev pieprasa, lai tu nedraudzējies ar Koļu no otrās kāpņu telpas vai ar Taņu, kura sēž pēdējā solā. Un arī paskaidro, kāpēc to nevajag darīt.

Dabīgi, tu uzreiz nepārstāji ar viņiem draudzēties, tomēr tagad tu sāki uz šiem cilvēkiem skatīties kritiskāk. Galu gala jūsu draudzība vienalga izira, un tu saprati, ka vecākiem bija taisnība. Rezultāts: brieduma gados tu automātiski izskaitļosi cilvēkus, kuri tev nav vajadzīgi.

Vai arī kamēr tavas draudzenes 13-16 gadu vecumā skraidīja pa diskotēkām un skūpstījās ar puišiem, tev lika mācīties, spēlēt klavieres, noteica papildstundas. Galu galā draudzenes iestājās profesionāli tehniskajās skolās vai arī “iekrita”, bet tu kļuvi par labas augstskolas studenti, iepazinies ar labu puisi, izveidoji noderīgas pazīšanās. Un atkal stingrie ierobežojumi ir nākuši par labu.

Ir zināms, ka bērniem, kuri ir audzināti stingrībā, ir ļoti augsta atbildība sajūta. Tu pat pati nemanot, uzturi kārtību ap sevi, apmaksā rēķinus, savlaicīgi apmeklē ārstu un dari tūkstošiem sīku lietu, kas citiem cilvēkiem liek nervozēt. Bet tev nē. Tu vienkārši pie tā visa esi pieradusi.

Kontrolējiet sava bērna dzīvi. Tikai nevajag vienkārši ierobežot viņa brīvību vai kaut ko aizliegt, Vajag skaidrot, kāpēc vajag darīt tā. Protams, bērns pretosies, īpaši pusaudža vecumā, bet turpmākajā dzīvē, vecāku pareizie skaidrojumi pārtaps par viņa intuīciju un pareizu prioritāšu sadalījumu.

Visatļautība grauj ne tikai likteņus, tā iznīcina veselas nācijas. Eža cimdiņi vēl nevienam nav kaitējuši.