-Nu, ja šķiršanās, tad šķiršanās… – atbildēju es uz vīra pārmetumiem un atvēru drēbju skapja durvis – Palīdzi man mantas savākt!

– Pati vāc… un  suni arī savu dīvaino! –  norēcās istabā vīrs.

Vīrs norēcās, bet suns sāka smilkstēt…

-Mamma, ko nozīmē „dīvaino” – iejaucās skandālā arī mūsu 7-gadīgais dēls.

Lūk, uz savu mammu paskaties – nobrēcās vīrs – vistīrākais iemiesojums!

-Dēliņ, tas ir slikts vārds… Vāc savas rotaļlietas un ģērbies, brauksim pie vecmāmiņas – neatraujoties no mantu vākšanas, atbildēju es.

-Kāpēc tētis tevi tā sauc? -nerimās dēls.

– Tāpēc, ka tētis ir slikts cilvēks! Saproti? – nopsihojos es – Taisies ātri!

-Tētis ir stulbs? – visā savā naivumā atkal jautāja bērns.

-Ātri nāc šurp, tūlīt pa muti dabūsi! Ieskrēja istabā vīrs.

-Viņš pat nesaprot, ko šis vārds nozīmē. Vienkārši jautā! Par ko tu viņu gribi sist? – atgrūdu viņu atpakaļ.

Tad viņš pagrāba no skapja visas manas drēbes un izmeta tās kāpņu telpā. Tam pakaļ izlidoja dēla rotaļlietu kaste un suns… Durvis aiz mums aizcirtās.

Kopš tā laika pagājuši gandrīz 20 gadi.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!