Nesen viņš uzradās, ar puķu pušķīti, mieru līgt…

Man jau sen ir cita ģimene, dēls pabeidzis universitāti, nodienējis. Par tēvu visu šo laiku ne ziņas, ne miņas nebija. Mēs pat ne reizi viņu sarunās nebijām pieminējuši, zvēru…

Vienkārši piezvanīja pie durvīm, es atvēru, stāv, smaida…

-Saša! – es pasaucu dēlu – nāc paskaties, kas atnācis…

Dēls iznāca no istabas, viņš man liels izaudzis, garāks par tēvu veselu galvas tiesu…

-Sveiks, dēls. Pazini? – mans bijušais vīrs starot sāka, skatoties uz dēlu.

-Protams, pazinu, tēvs – atbildēja Saša – un zini, es tikai tagad pa īstam sapratu tā vārda nozīmi, ar kuru tu mūs pavadīji…

-Kāda vārda, dēliņ? Tu par ko?

– Stulbs…

To pateicis, dēls aizcirta viņa priekšā durvis.

Pastāvējis un padomājis, viņš atvēra pieliekamo, izņēma no tā savu veco rotalļietu kasti. Tad atvēra durvis un meta ar to tēvam…

Viss bija labi šajā situācija, bet es pat iedomāties nevarēju, ka 7-gadīgs bērns atcerēsies šo skatu visu mūžu…