No stikla šķiedras kamanām līdz unikālām biatlona šautenēm – tehnoloģijas ziemas olimpiskajās spēlēs kopš koka slēpju un hronometru laikiem ir krietni attīstījušās.

Lūk, daži šādas evolūcijas piemēri.

Bobslejs

Bobslejs ir ziemas olimpisko spēļu sastāvdaļa kopš atklāšanas spēlēm 1924. gadā Šamonī, lai gan ir milzīga atšķirība starp aprīkojuma kvalitāti, ko sportisti valkāja Francijā pirms gandrīz 100 gadiem, salīdzinājumā ar to, kas bija redzams Pekinā.

Pirmās kamanas bija izgatavotas no koka, bet drīz vien tās nomainīja tērauda kamanas, kuras sāka dēvēt par “bobsleja kamanām”.

Mūsdienu kamanas ir konstruētas tā, lai tās būtu pēc iespējas vieglākas, un tajās ir apvienoti vieglie metāli, tērauda skrejceļi un aerodinamisks kompozītmateriālu korpuss, kas izgatavots no stikla vai oglekļa šķiedras, vai abu šo materiālu maisījuma. Saskaņā ar Lielbritānijas Bobsleja un skeletona federācijas datiem pasaules klases bobsleja kamanas var izmaksāt no 25 000 līdz 70 000 sterliņu mārciņu, un tās ir neskaitāmu stundu ilgu pētījumu un izstrādes rezultāts. Piemēram, tikai kamanu skrējēji (tērauda gabali, kas piestiprināti pie kamanu apakšdaļas, lai tās varētu braukt pa ledu) var izmaksāt no 4000 līdz 10 000 mārciņu! Labākie latvijas kazino savos piedāvājumos spēlētājiem nodrošina vilinošas bonusu sistēmas, ka var garantēt iespēju laimēt lielākas naudas summas.

Slēpošana

Slēpes ir piedzīvojušas daudzas izmaiņas un uzlabojumus savas pastāvēšanas laikā. Lai gan joprojām tiek diskutēts par to, kad tieši slēpes tika izgudrotas (vecākais slēpju pāris vēsturē, kas atrasts Višā, Krievijā, ir aptuveni 6000 gadu vecs), mēs zinām, ka pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs izmantotās slēpes galvenokārt tika izgatavotas no koka.

1950. gadā amerikāņu inženieris Hovards Heads (Howard Head) radīja alumīnija sakausējuma slēpes, kuru dizainu vēlāk uzlaboja pasaules čempions kalnu slēpošanā francūzis Emīls Allē (Emile Allais), kurš izstrādāja kniedētas alumīnija slēpes. 1960. gada spēlēs Squaw Valley Žans Vuarnē (Jean Vuarnet, FRA) izcīnīja zelta medaļu vīriešu kalnu slēpošanas sacensībās, slēpojot ar Allais slēpēm.

Mūsdienu slēpju pamatkonstrukcijā tagad izmanto dažādu koku kombināciju, taču ir vēl tikai daži papildu materiāli, no kuriem mūsdienu dizaineri var izvēlēties, veidojot slēpes. Tie ir: stikla šķiedra un oglekļa šķiedra, ko izmanto kā kompozītmateriālu slāņus slēpēs, un īpaši lielmolekulārais polietilēns (UHMW-PE), no kura parasti izgatavo slēpju pamatni. Protams, jāņem vērā arī virsējais slānis un sānu slānis; pirmais palīdz aizsargāt slēpes iekšpusi no ūdens bojājumiem, bet otrais nosaka slēpes stingrību vērpes kustības dēļ.

Biatlona šautenes

Biatlons debitēja 1960. gada olimpiskajās spēlēs Skvo Valley, taču 1924., 1928., 1936. un 1948. gada ziemas olimpiskajās spēlēs jau bija parādījies novecojis sporta veids – militārā patruļa. Sacensībās piedalījās sportisti, kas sacentās distanču slēpošanā, slēpošanas alpīnismā un šaušanā ar šauteni.

Kā liecina nosaukums, “sportisti”, kas piedalījās militārajā patruļā, bija karavīri, kuri izmantoja šautenes; no 1960. gada līdz 1977. gada Olimpiskajām spēlēm Insbrukā biatlona šaušanā izmantoja pilnstobra šautenes ar jebkuru patronu līdz 9 mm, un, lai gan to vairs nesauca par “militāro patruļu”, lielākā daļa dalībnieku (un arī organizatoru) bija aktīvās militārpersonas.

Biatlons: progresīva disciplīna

Tāpat kā lielākā daļa sporta inventāra, arī biatlona šautenes ir nepārtraukti pilnveidotas, un tagad tās jākonstruē tā, lai atbilstu sacensību sankcionēšanas organizācijas (piemēram, Starptautiskās Biatlona savienības) tehniskajiem noteikumiem.

Pašas šautenes ir sarežģīts ekipējums, tām ir unikāli ergonomiski statīvi (ieskaitot īpašu īkšķa balstu, kas ļauj šaujošās rokas īkšķim atrasties uz augšu), dioptriski tālumērķi aizmugurē un globusa priekšpusē, kā arī šaušanas cilpa.

Neuzlādētas šautenes kopējam svaram jābūt no 3,5 līdz 7,5 kg, lai gan lielākā daļa sportistu izmanto Anschütz 1827 Fortner, kas sver no 3,7 līdz 4,0 kg. Vieglākas šautenes izvēle mūsdienu biatlonistu vidū ir ievērojama pārmaiņa salīdzinājumā ar 80. gadiem, kad valdīja vispārpieņemts uzskats, ka šautenei jābūt nedaudz smagākai, lai tā būtu pietiekami stabila precīzai šaušanai.

Taču pēc tam, kad 1984. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Glens Eberle (ASV) ieviesa vieglākas patronas, ko viņš bija izstrādājis pēc konsultācijām ar NASA zinātniekiem, sportisti ātri pārliecinājās par priekšrocībām, ko deva ievērojamais svara ietaupījums 20 km sacensībās; nemaz nerunājot par to, ka Eberles patronas ergonomiskā konstrukcija faktiski uzlaboja šaušanas precizitāti. Klondaika bonusa kods saviem spēlētājiem nodrošina tikpat lielu precizitāti dažādu laimestu iegūšanai.

Daiļslidošanas slidas

Daiļslidošanas sacensības pirmo reizi notika 1908. gada Londonas vasaras olimpiskajās spēlēs un 1920. gadā Antverpenē, bet pēc tam tās tika pastāvīgi iekļautas ziemas olimpisko spēļu programmā. Šajos pirmajos olimpisko spēļu gados sportisti valkāja daiļslidošanas zābakus, kas bija izgatavoti ar rokām no daudziem ādas slāņiem; šie zābaki bija plāni un elastīgi.

Taču, sporta veidam attīstoties un kļūstot arvien atlētiskākam, jo sacensību dalībnieki turpināja pārkāpt robežas un papildināt savus priekšnesumus ar jauniem vingrinājumiem (piemēram, lēcieniem ar apgriezieniem), attīstījās arī daiļslidošanas zābaki.

Apavi kļuva stingrāki, lai atbalstītu pēdu un potīti sprādzienbīstamiem lēcieniem, un tiem bija zemāks griezums, kas ļāva pēdai izlocīties. Taču, palielinoties zābaka stingrībai, kļuva svarīgi, lai tas labi piegulētu, un šodien daiļslidotāji parasti valkā pielāgotus zābakus, kurus pielaiko daiļslidošanas tehniķis.

Mūsdienu zābaki parasti ir izgatavoti no sintētiskiem materiāliem ar termiski modificējamu oderējumu; šie zābaki ir vieglāki par ādas analogiem, vieglāk iestrādājas un ir tikpat stabili. Daiļslidošanas zābakus uzreiz var atpazīt arī pēc to raksturīgajiem pirkstu izcēlumiem lāpstiņas priekšpusē, kas pati par sevi ir izgatavota no rūdīta oglekļa tērauda, lai gan aizvien populārāki kļūst arī alumīnija un nerūsējošā tērauda lāpstiņas.

Kērlinga akmeņi

Kērlings pirmo reizi radās 16. gadsimtā Skotijā, un tas ir viens no vecākajiem komandu sporta veidiem pasaulē. Šīs pirmās spēles tika spēlētas uz aizsalušiem dīķiem un ezeriem, izmantojot primitīvus kērlinga akmeņus, kas tika izgatavoti no dažāda veida materiāliem un iežiem Pērtas un Stirlingas reģionos. Šiem agrīnajiem kērlinga akmeņiem, ko dēvēja par “loofies”, nebija rokturu, taču tiem bija iecirtumi īkšķim un pirkstiem.

1600. gadā tika ieviesti akmeņi ar rokturiem, un gadsimtu gaitā akmeņi tika pārveidoti (tostarp 19. gadsimta beigās tika ieviests ieliekts dibens), līdz Pasaules Kērlinga federācija standartizēja akmens svaru un izmērus, lai tos varētu izmantot starptautiskās sacensībās.

Katra kērlinga akmens apkārtmērs ir 36 collas un augstums 4,5 collas, un olimpiskajās spēlēs izmantotie akmeņi sver 19,1 kg (44 mārciņas).

Granīts, ko izmanto kērlinga akmeņu izgatavošanai, ir ārkārtīgi rets; tik rets, ka pasaulē ir tikai divi karjeri, kuros to var atrast: Treforas granīta karjers Velsā un Skotijas sala Ailsa Craig.