Īpaši no Marijas Ivanovnas tika Sašam. Vajadzēja tikai viņam neizpildīt mājas darbu vai ne pārāk labi sagatavoties kontroldarbam, viņa tūlīt pat sāka rīkoties. ”Ko, atkal mazgāji grīdas un nebija laika izmācīties? „ – jautāja viņa. Un vēl atkārtoja, ka no viņa labs cilvēks diez vai iznāks.

Reiz visas klases priekšā šī skolotāja nežēlīgi izsmēja zēnu. Marija Ivanovna teica, ka apkopējas dēlam nekad neizdosies pakāpties līdz direktora līmenim.

Tāpat arī direktora bērnam nekad nebūs jābūt apkopējam. Saša centās nepievērst uzmanību skolotājas teiktajam. Kaut gan viņš knapi valdījās. Tā arī viņš pabeidza skolu.

Pagāja 20 gadi

Kopš skolas beigšanas bija pagājuši 20 gadi. Salidojums notika restorānā. Sākumā gan visi devās uz skolu, lai satiktos ar skolotājiem. Uz tikšanos atnāca arī Marija Ivanovna – jau pensijā, bet vēl aizvien nemainījusies.

Viņa tūdaļ pat sāka iztaujāt bijušos skolēnus , ko viņi sasnieguši. „Un tu, Saša? Ceru, ka vismaz par sētnieku nestrādā? – jautāja skolotāja. „Nē , es mājas ceļu”, – atbildēja Aleksandrs, palaižot gar ausīm viņas smieklus.

„Ā, tad tu esi celtnieks” – pasmējās Marija Ivanovna. „Ne gluži. Man ir sava celtniecības firma. Es esmu tās ģenerāldirektors – vienkārši atbildēja bijušais audzēknis.

Un te nu Marijas Ivanovnas seja acu mirklī izmainījās. Viņa nevarēja atrast vārdus, viņa kampa gaisu kā zivs, kas izmesta krastā.

Bet pats interesantākais moments pienāca, kad Saša deva rīkojumu savam šoferim aizvest veco skolotāju uz mājām. Viņa bija tumšāka par lietus mākoni, kad sēdās luksa klases automobilī. Laikam jau viņas pasaules uzskatu balsti bija sašķobījušies.

Šī stāsta atziņa: nevajag spriest par cilvēkiem pēc grāmatas vāka vai materiālā statusa. Nekad nezini, kurp tevi aizvedīs dzīve. Tāpēc pret visiem vajag izturēties ar cieņu.