Dzīvnieku biedrība “Ķepu-ķepā” dalījusies ar visai rūgtu pieredzi par bezatbildīgiem cilvēkiem, kuriem ir suņi.

Vēstījums:

Ko lai raksta par suni, kura vairs nav ?
Cik man žēl, ka vienīgā palīdzība, ko varējām sniegt, ir eitanāzija?! Cik asaras pēc šī lēmuma izlietas, pazīstot dzīvnieku nepilnas 24h? Cik ļoti gribas ”piežmiegt ” saimnieku? Nezinu… Zinu – ka jāsaliek punktiņi uz i…
Tad nu lietu secība:

Zvans no saimnieka – nepieciešama palīdzība sunim,kāds iepūtis acīs ķīmiju,mums nav naudas ārstēšanai. Protams, mēs ar Ivetu “kā stulbas” skrienam, jo dzīvnieks cieš sāpes. Protams – tas nav mūsu pienākums, bet gan sirdsapziņa, kas bļautin bļauj – japalīdz, tas nekas ka darba diena jau galā un ir svētdienas vakars.
Pa ceļam konstatēju ka šis “saimnieks” atriebības/slavas alkās ir piebļāvis visu FB. Nu neko, viņš tikai aizmirsa pieminēt, ka viss bijis 3 nedēļas atpakaļ. TRĪS NEDĒĻAS ATPAKAĻ!
Rokijs ar bikšu jostu ap kaklu un griezuli (tātad bijis ķēdē, jo griezulis nodilis līdz nemaņai) nāk apostīties, viss pa draugam (protams nelecu svešam sunim ap kaklu dot bučas) pa visiem sunci ievietojam mašīnā-būrī.
Pa ceļam Tukumā izsēdinam saimnieku (viņa vēlēšanās)… Tālāk mūsu ceļš ved uz Veterināro klīniku Fridriha Candera ielā 4 (fantastisks kolektīvs un attieksme, noņemu cepuri veterinārārstu priekšā) kur suni ievietojam klīnikā. 

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!