Mēs visi zinām, ka noklausīties citu cilvēku sarunas nav labi. Bet būsim godīgi – reizēm no tā ir grūti izvairīties. Īpaši šaurās telpās, kur ir daudz cilvēku, piemēram, autobusos, metro vai lidmašīnās.

Šis atgadījums notika lidmašīnā , un sākās viss ar to, ka kāds no pasažieriem dzirdēja divu vīriešu sarunu.

Sapratis, ka dzirdētais patiešām iespaido, pasažieris vārda Denijs Kukičs nolēma šo stāstu ievietot Facebook lapā „Love What Matters”.

„Es noliku savu somu bagāžas nodalījumā un ieņēmu savu vietu. Lidojums bija tāls. „Labi, ka man līdzi ir laba grāmata, un, iespējams, man izdosies pat nosnausties,” nodomāju es.

Neilgi pirms izlidošanas lidmašīnā ienāca grupa karavīru, viņi ieņēma visas brīvās vietas. Biju no visām pusēm viņu ieskauts, tāpēc nolēmu uzsākt sarunu.

-Kurp jūs dodaties? – pajautāju man līdzās sēdošajam kareivim.

– „Petavava (Kanādas bruņoto spēku bāze, kas atrodas Petavavā, Ontario, Kanāda).  Mums būs 2 nedēļu speciālās apmācības un pēc tam mēs dosimies uz Afganistānu.”

Nolidojuši apmēram stundu, stjuarte paziņoja, ka pusdienas var iegādāties par 5 dolāriem. Tā kā lidot bija atlicis vēl vairākas stundas, nodomāju, ka pusdienas palīdzēs īsināt laiku…

Stiepjoties pēc maka, dzirdēju, kā viens kareivis jautāja otram, vai viņš pasūtīšot pusdienas. „Nē, tas ir pārāk dārgi, pusdienas nav 5 dolāru vērtas. Pagaidīšu, kamēr tiksim līdz bāzei.”

Otrs kareivis piekrita draugam. Paskatījos uz citiem karavīriem. Neviens no viņiem nepasūtīja pusdienas. Tad es aizgāju uz lidmašīnas astes daļu, iedevu stjuartei 50 dolāru banknoti: „Pabarojiet visus šos kareivjus”. Viņa saņēma manu roku un stingri saspieda to. Ar asarām acīs viņa pateicās man. „Mans dēls dienēja Irākā. Esmu jums pateicīga. Jūs it kā to darāt viņam.”

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!