Pirms daudziem gadiem austrālietis Džeimss Harrisons bija uz nāves robežas. Krūškurvja operācija ilga vairāk nekā desmit stundas, ķirurgi uzlika neiedomājami daudz šuvju un viņam pārlēja 13 litrus asiņu.

Viss beidzās veiksmīgi, un kad jaunietis iznāca no slimnīcas, viņš stingri nolēma, ka kļūs par pastāvīgo asins donoru, lai palīdzētu cilvēkiem tāpat, kā kāds palīdzēja viņam. Bet tad Džeimss vēl nezināja, par cik vērtīgu donoru viņš kļūs.

Regulāri nodot asinis un plazmu, Harrisons sāka, kad viņam palika 18 gadi. Viņš atzīstas, ka pēc operācijas viņš ar nepacietību gaidījis, kad tad viņam atļaus kļūt par donoru. Drīz vien viņu izsauca uz slimnīcu uz pārrunām. Tur Džeimsam pastāstīja, ka viņa asinīs lielā daudzumā ir antivielas, kurām ir liela loma to bērnu izdzīvošanā, kuriem ir dažādi rēzus faktori ar viņu mammām.

Ir zināms, ka, ja bērna mātei ir negatīvs rēzus faktors, bet bērnam pozitīvs, un viņas asinsvielas asinīs ir aktīvākas, tad notiek reakcijas, kuru rezultātā rodas dažādas negatīvas sekas – dzelte un pat spontāns aborts. Džeimsa asinīs tika atrastas īpašas antivielas, uz kuru pamata sāka ražot imūnglobulīna vakcīnu. To veidošanos organismā austrāliešu ārsti saista ar asinspārliešanām, kas viņam veiktas jaunībā.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!