Meitene atbildēja, ka atbraukusi no Rīgas ar pēdējo autobusu un autobusā aizmigusi, un pamodusies tikai M.Ķempes ielā.

Meitene pat parādīja autobusa biļeti (autobuss no Rīgas izgājis 20:30). Prasīju, kāpēc vecāki neatbrauca tev pakaļ, atbilde pat man kļuva sāpīga – dzīvoju ar mammu un mamma ir ratiņkrēslā, bet mamma gaida viņu mājas un viņas sazinās caur īsziņu palīdzību ik pēc 10min, arī manas klātbūtnes laikā meitenei pienāk ziņa no mammas.

Jautāju, kāpēc tu raudi? Atbildēja – vienkārši satraukums un bailes, jo ir tumšs. Uz jautājumu, cik tālu tev vēl jāiet meitene atbildēja: dzīvoju pie slimnīcas, ja iešu apkārt apmēram 40min, ja iešu caur mežu 30min.

Tad nu viss, man bija vienalga, ka pašai vēl ir jābrauc 300km, teicu meitenei, lai kāpj mašīnā, aizvedīšu mājas viņu, jo uz ielas vienu viņu pamest vairs sirdsapziņa neļāva, jo nezinu, kas vēl varēja notikt, ja viņa ietu caur mežu. Un vispār, vai meitene nokļūtu mājas, jo pasaule ir pilna ar (atvainojos par izteicienu ) idiotiem.

Meiteni aizvedu mājas un pretī saņēmu apskāvienu, smaidu, un, protams, lielu paldies, apmainījāmies ar savu kontaktinformāciju, jo meitene tiešām bija jauka, gribas viņu vēl kādreiz satikt.

Braucot prom no meitenes, aizdomājos par to, vai bija jāapstājas man vai tomēr pašvaldības policijai, un kas būtu, ja es tur nebūtu braukusi garām.

Vai tiešām policijai ir vienalga? Vai nepietiek, ka pazūd daudz jaunieši? Publisks fuj Pašvaldības policijai. Bet man ir kāds lūgums citiem, ja jūs redzat, ka ir vēls un bērns, jaunietis ir viens uz ielas, lūdzu, apstājies apvaicājies, vai viss ir labi, jo tas maksimums aizņems 10min, un, lūdzu, šim rakstu ir jāšeiro, lai tas nonāk līdz tiem pašvaldības policijas tītariem, kas sēdēja siltā busiņā, kamēr meitene gāja tos kilometrus ar kājām aukstumā un lietū.”