Kāda sieviete vārdā Evita pastāstījusi par piedzīvoto slimnīcā.

Evita raksta:

“Stāsts sākas ar to, ka no rīta pamožos, un vīram vaigs pa nakti izaudzis kā ķieģelis… Iepriekš divas dienas bija pumpa nu un vakar vakarā vēl pievienojās apsārtums, bet nu tas normāli vēl šķita, toties skats no rīta biedēja.

Skaidrs kā diena, vajag ārstu, zvanu ģimenes ārstam (panikā pat ne paskatījos, kas par dienu, un no cikiem strādā), nevar sazvanīt, nu un par cik jau tāpat sāpēs mokās, un priekšā garās brīvdienas, tad jāved uz traumām.

Domāts darīts! Aizbraucām uz Liepājas reģionālo slimnīcu, un ko domā, iznāk māsiņa, apskata, pašķoba ģīmi un paziņo “nezinu vai dakteris gribēs jūs skatīties”. Jopčik bopčik un deviņi zaļi velni, kur paliek Hipokrāta zvērasts, vai tiešām pat par naudu viņš nestrādā!?

Protams, prom negājām, stāvējām un gaidījām. Neba tāpēc, ka labi jūtas, cilvēks dodas uz slimnīcu. Nu laikam jau māsiņas juta, ka esmu tuvu skandālam, un prom bez ārsta pakalpojumiem nedošos (neskatoties uz toni, kādā mūs, var teikt, gribēja padzīt) mums tika piedāvāts paaugstinātas maksas pakalpojums (laikam atkal gribēja iebiedēt, jo tonis nebija tāds, kurā starp citu tā paskaidro, bet gan vairāk – cerams aiztīsies).

Protams, ka piekritām maksāt, neies jau mocīties un beigt savu veselību ar pretsāpeņu kalniem.

Un ko domājat, pieņēma un izrādījās, ka pat jāgriež! Visu cieņu un atzinība dr. Samedovam, jūs esat īstajā vietā, un savu darbu zināt, pa visiem šiem gadiem neviena slikta vārda no manas puses par viņu, bet tie cerberi, kas mīt uzņemšanā, lai Dievs sargā mūs, jo pie tādiem atgriezties negribas.

Ja gadījumā pat ķirurģiska iejaukšanās nebūtu bijusi nepieciešama, būtu bijis jābūt citam ārstam, kas apskata, novērtē situāciju, un pēc nepieciešamības izraksta zāles, nevis atbilde, ka dakteris negribēs skatīties…

Kauns Liepājas Reģionālajai slimnīcai, kauns! Un taisnošanās par darbinieku trūkumu šoreiz neies cauri, tā ir attieksme!”