Sēžu darbā, viss mierīgi, atskaite gandrīz pabeigta. Te zvana sieva un saka – kad pārnākšu mājās, ne par ko nebrīnos.

-Bet par ko gan, lai es brīnītos?

-Mūsu dzīvoklī sēž puisis tavās vecajās drēbēs.

-Kur tāds radies?

-Šodien 25. dzīvoklī meitu vajadzēja izdot pie vīra. Pie mums sēž viņas līgavainis.

-Aizlaidās, vai ?

-Nu ja. Tur līgavas māsas sagatavojušas kaudzēm konkursus. Kādus 35, laikam. Līgavainis godīgi centās tos visus pildīt, nosauca pat visus suņu vārdus, kas viņa līgavai kopš bērnības ir bijuši. Bet pēc tam nolēma aizbēgt. Meties pie lifta, uzbraucis līdz pēdējam stāvam, domājis, ka caur jumtu uz kaimiņu māju pārrāpsies. Bet mums taču tur durvis vienmēr aizslēgtas. Apjucis, bet te es no dzīvokļa iznācu, gribēju pēc maizes aiziet.

-Jā. Trakums.

-Nu ja un vēl viņš bija nosmērēts ar putukrējumu un miltiem, tā man nācās viņam tavas drēbes iedot.

-Un kas ar kāzām?

-Nu vēl tagad kāpņu telpā valda pamatīga kņada. Bet mēs slēpjamies. Puisis saka, ka labāk vēl kādu laiku vecpuišos padzīvos. Un, ka visas tās izpirkšanas un tādu attieksmi pret sevi viņš sūta uz vietu, ko apzīmē ar trim burtiem.