Biežāk ejiet uz kapsētu pie saviem aizgājušajiem tuviniekiem un raudiet pie viņu kapu kopiņām. Iespējams, viņi jūs sadzirdēs un sniegs jums kādreiz garīgu atbalstu.

Katram cilvēkam dzīvē gadās brīži, kad viņš nesaprot, kā tālāk dzīvot, kā izrauties no apburtā loka. Laiks iet, gadi skrien, bet problēmas velkas, nebeidzas, bet tikai vairojas.

Cilvēks tādā brīdī nezina, kā rīkoties un kur rast atbalstu un iet uz kapsētu stāstīt saviem mirušajiem tuviniekiem par savām raizēm. Un viss tas šurumburums sāk pamazām šķetināties. Viss nostājas savās vietās un skumjām vairs vietas nepaliek.

Pēc šķiršanās paliku viena ar 3-gadīgu dēliņu. Alimentu nebija, bija parādi.

Gads pagāja pusbadā. Piekusu. Aizbraucu uz kapiņiem savam mīļajam vectēvam par dzīvi pasūdzēties. Saku viņam, tev tur augšā labāk redzams, atrodi man vīru. Tādu, kā tu. Paraudāju un braucu mājās.

Nākamajā dienā gājām pastaigāties ar bērnu, satiku klases biedru. Nebijām tikušies 10 gadus. Nāca pastaigāties kopā ar mums, ienāca padzert tēju un tā arī palika.

Jau trešajā diena bildināja. Precējušies esam pusgadu, viņš mūs ar dēlu uz rokām nēsā.