“Ābeļziedā, pusgadu pirms 18. novembra, 17. maijā sešos no rīta uzmetu mugursomu plecos un ar fotoaparātu rokās devos uz Viļakas ezeriņu, lai nopeldētos un sāktu 100 km pārgājienu, kas būtu mans veltījums Latvijai simtgadē,” savā interneta blogā raksta dabas laika zīmju vērotājs Vilis Bukš

Mana apņemšanās bija 24 stundās, vērojot dabu, un laika apstākļus Latvijas ziemeļaustrumos noiet 100 km un to paveikt laikā, kad zied ābeles. Ābele ir Mātes koks, un Latvija ir Māte vietai, kur piedzimu, dzīvoju un nomiršu.

Latvija ir mana ziedoša ābele, kas bagāta ar ziediem pavasarī, ar āboliem rudenī un Mātes mīlestību ziemā. Latvija ir atbilde un es viņai jautājums. Kad Latvija ir jautājums, es viņai atbilde. Ceļš 100 km garumā izvērtās interesants un katrā noietajā kilometrā atklāju kaut ko jaunu iegūstot ceļotprieku, kas ar jaunu spēku aicināja iet tālāk un tālāk.

Priecājos gan par ziedošajiem vaivariņiem, spilvēm, dedestiņām un protams, par ziedošajām mežābelēm. Lielāko gandarījumu sagādāja bezdelīgactiņas, jo šīs mazās puķītes jau tālajā bērnībā priecēja manas acis un sirdi.

Septiņdesmit piektajā kilometrā mani nomazgāja lietus Pērkontēva uzraudzībā. Kad satumsa maija vakars, par manu ceļa biedru kļuva jauns mēness rietumu pamalē, lakstīgalas, naktsputni un sikspārņi.

Iestājoties naktij, uz ceļa kā piemineklis nostājās alnis un es jau sāku apsvērt, kurš kuram dos ceļu… Pārgājienu pabeidzu agrāk, kā biju iecerējis, jo 24 stundu vietā 100 kilometrus pieveicu 20 stundās.

Par ceļu, lai stāsta fotogalerija.