Komandējums beidzies, vīriņš mājās brauc.

Es kā bērīts – rikšotājs  sagaidīt  to traucu!

Apķeros ap kaklu, karsti viņu skauju,

Skūpstu viņu kvēli un pie krūtīm kļauju!

Pēkšņi sveša sieva, izskatā pēc aitas,

Iebelž man pa ģīmi, pēc tam  vīram arī!

Vīrs mans esot kuilis, tā tur viņa bļāva,

Bet uz mani pateica: netīrā šalava!

Tad nu viņā ieķēros tā kā begemote,

Iebliezu pa galvu šitai idiotei!

Gribēju pa kaklu vēl ar lietussargu trāpīt, situ tā,

Ka brilles ielidoja grāvī.

Tad es pēkšņi sastingu, nācu tak pie prāta-

pati labi neredzu, brilles nav man līdzi!

Ieskatījos tuvāk un… apjuku pavisam…

Tas vīrs nemaz nav manējais, un sieviete jož projām!

Tošu viņai pakaļ, kliedzu: ”Stāviet, gaidiet,

piedodiet, es kļūdījos, tā jau reizēm gadās!”

Viņa tikai skrien un kliedz:” Mīļie ļaudis, palīdziet!

Nosist mani grib!”

Tā kā divas losenes pa peronu mēs diedzām,

Smējās apkārt visi, tā kā zirgi zviedza,

Tad es gandrīz paklupu, knapi noturējos,

Un  tieši vīra skāvienos viegli piezemējos!