„Es vienmēr atcerēšos to medmāsu, kura palīdzēja man pirmo reizi aiziet uz tualeti pēc dzemdībām. Man bija asiņošana, un tas bija tik pazemojoši, bet šī labā dvēselīte bija mierīga. Es turpināju atvainoties, bet viņa – mierināt mani, apgalvojot, ka tas nav nekas briesmīgs. Es nekad neaizmirsīšu, kā viņa mazgāja man kājas, un tajā brīdī es patiesi sapratu, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko”.

„Neviens nevēlas runāt par tādiem brīžiem pēc dzemdībām. Par to, ko mēs jūtam, kā sāp mūsu ķermenis, kā mēs baidamies par visu, kas saistīts ar mātišķību. Un tikai medmāsas visu saprot.”

„Mūsu meitiņa atstāja mūs, kad viņai bija tikai 23 nedēļas. Kad mēs izšķīrāmies par otru bērnu, es devos uz to pašu slimnīcu, kur pasaulē nāca mūsu meitiņa. Visas medmāsas zināja mūsu stāstu. Kad piedzima mans dēls, viņš neelpoja. Es nerimos raudāt, medmāsas raudāja līdz ar mani, palīdzēja man līdz brīdim, kad es ieraudzīju savu mīļo puisīti.”

Tas ir tik svarīgi – vērst uzmanību uz to cilvēku darbu, kuri paliek aiz kadra, paveicot milzīgu darbu jaundzimušo bērnu māmiņu labā.

Paldies jums, mīļās medmāsas, paldies par visu!