Slava paņēma zēnu aiz rokas un teica:

-Kad atteikumu rakstīt brauksi?

-Paga, paga, davai par samaksu vienosimies… Mēs jums divus bērnus, bet jūs mums ko?

-Ak,  tu, nešpetniece tāda! Atdotu bērnu namā, neko nedabūtu, tā gan ir taisnība.

-Nu labi, labi, vismaz kaut cik iedodiet…

– Lai notiek, samaksāsim, bet ne daudz. Bet vispirms dokumentus noformēsim.

Mājās Katja un Slava brauca jau kopā ar mani, rudmataino dēliņu, bet pēc mēneša arī „brālīti” atveda, par Žeņu nosauca. Tā arī dzīvojām un augām kopā ar brāli daudzus gadus, pat nenojaušot, ka vecāki mums nav īstie un  ka pat brāļi mēs patiesībā nemaz neesam.

Atklājās tas tikai pēc tam, kad Žeņas mamma Gaļina, ieradās mūsu mājās pēc divdesmit gadiem. Vecāki izgāja ar sievieti runāt kāpņu telpā, bet mēs ar brāli bijām mājās un kaut ko dzirdējām.

-Naudu mums ar mammu vajag, galīgi švaki iet…

-Gaļina, mēs jums  visu samaksājām, arī dokumentāli mums viss ir nokārtots… par ko vēl maksāt?

– Par to, lai nepastāstām puikām, ka viņi nav jums īstie bērni. Nedosiet naudu, viņi visu uzzinās!

-Labi, cik jums vajag…

Mēs ar Žeņu nolēmām atbrīvot vecākus no šantāžistes:

-Nevajag, tēt, lai stāsta!

Gaļina nosprauslājās un aizgāja, bet ar vecākiem mums bija nopietna saruna. Tajā dienā mēs ar Žeņu noskaidrojām, kas mēs patiesībā esam. Vecāki baidījās, ka mūsu dzīvē kaut kas mainīsies, ja uzzināsim taisnību. Bet mēs, gluži otrādi, vēl vairāk sākām cienīt šos zelta cilvēkus, kuri izaudzināja mūs un deva  mums pašu labāko.