Izrādās, ka mēs ar Žeņu nemaz neesam brāļi un pat neesam miesīgi bērni saviem vecākiem.

Katja un Slava dzīvoja kopā jau daudzus gadus, bet bērnu viņiem nebija. Vaina bija tēvā, kuram kādas iedzimtas slimības dēļ bija izveidojusies neauglība. Toreiz vēl nekādas mākslīgās apaugļošanas vienkāršajiem mirstīgajiem neizdarīja, tāpēc vienīgais veids, kā tikt pie bērna, bija adoptēšana. Taču Katja un Slava nekādi nevarēja izlemt, ja ne kāds gadījums…

Viņi bieži brauca uz laukiem, palīdzēt vecākiem. Katjas mamma strādāja skolā un bieži stāstīja par saviem skolēniem. Tā arī tajā reizē Tatjana Mihailovna sāka stāstīt, ka viņas 15 gadīgajai  audzēknei Gaļinai teju, teju jādzemdē. Aizbrauca uz vasaras nometni un atgriezās ar tādu, lūk, ”pārsteigumu„ .Bet kur tad te dzemdēt, viņai tikai māte un tā pati ne šāda, ne tāda, grib bērnu atstāt dzemdību namā meitēns.

Katja un Slava saskatījās:

-Varbūt mums paņemt to bērniņu?

Tatjana Mihailovna parunāja ar meiteni, viņa piekrita, vēl vairāk, viņa ļoti nopriecājās par šādu perspektīvu. Vakarā pie skolotājas uz mājām atnāca meitenes māte. Dīvaina, paplukusi sieviete jau no sliekšņa paziņoja:

Vai vēl vienu bērnu jums nevajag? Trīsgadīgu?

Katja ar Slavu atkal saskatījās un pajautāja:

– Kas, vai tad vēl viens ir?

-Jā, Vitjka, Gaļinas brālis, tas ir, mans dēls, tā sanāk. Apnicis viņš man, gribu bērnu namā atdot.

– Nevajag uz bērnu namu. Ved šurp, paskatīsimies uz viņu…

– Gaļinka, ved iekšā Vitjku!

Grūtniece māsa ieveda puišeli istabā. Maziņš, smalciņš, rudmatains puisēns skatījās uz mums lielām acīm. Nu kā tādu nepaņemsi?

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!