Kāds vīrietis “Facebook” vietnē pastāstīja par burtiski pirms pāris dienām piedzīvoto Rīgas lidostā. Galvenokārt stāsts ir par apkārtējo cilvēku attieksmi pret valstī un pasaulē notiekošo.

Neskatoties uz to, ka dienu no dienas gan medijos, gan radio, gan arī visur citur cilvēki tiek aicināti strikti ievērot drošības pasākumus, diemžēl vēl joprojām ir daudzi tādi, kuriem par to visu ir vienalga.

Un šoreiz stāsts ir par vēl vienu situāciju, par kuru ir vērts aizdomāties.

Vīrietis raksta:

“GRIBAT PATIESĪBU PAR COVID-19 KARANTĪNU LATVIJĀ?

24/03/2020 10:53 pm

Tags – airbaltic, covid, karantīna, lidosta

ES ŠODIEN BIJU LIDOSTĀ! PSEC.. ES NETICĒJU TAM KO TUR REDZĒJU! Pāris vārdos par #PIESARDZĪBU parunāsim?

PAR COVID-19 KARANTĪNU LATVIJĀ? Par cilvēku atbildību un intelekta saturu dažu cilvēku galvās, kas ir pielīdzināms tualetes poda saturam (pēc tā lietošanas)? Un es jau pašā sākumā jums varu 200% apzvērēt, ka tas, ko es redzēju nav izdomāts. K

āds (COVID-iots) noteikti pielīdzinās šo rakstu viltus ziņām, tāpēc aizstāvos laicīgi. Pilnīgi patiess stāsts – dalieties kamēr kāds to ar varu neizdzēš! Tātad, šodien Rīgā ielidoja viens no AirBaltic speciāli nozīmētajiem reisiem Tā teikt, lai tautieši no Apvienotās Karalistes var atgriezties dzimtenē, Latvijā.

Tā nu sanāca, ka arī man bija jāpiedalās viena šāda “atbraucēja” glābšanas operācijā. Rūpīgi izplānotā (līdz galam neesmu drošs vai viss tika darīts tā, kā mediķi būtu ieteikuši, taču centāmies no sirds un labākās saprašanas).

Operācijas mērķis, maksimāli norobežojot atbraucēju no saskares ar apkārtesošajiem, šeit sastopamajiem ļautiņiem. Nedaudz brutāls pasākums, taču, kā saka, veselības un piesardzības vārdā, nedaudz jāupurē ikdienas komforts. Proti, atbraucējs bija jānogādā no lidostas uz iepriekš sagatavotu dzīvesvietu (atbrīvotu dzīvokli), kurā šis atbraucējs var izbaudīt “pašizolēšanos“. Netraucēts no apkārtējiem un netraucējot nevienu pats.

Realitātes šovs “izdzīvo 14 dienas vienītī“ var sākties. Ilgāku laiku domājām, kā atvest šo atbraucēju no lidostas maksimāli izolētu no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. OK, izdomājam! Iemetām mašīnā divriteni, lai minās pa taisno no lidostas uz mājām (pareizāk sakot, pagaidu mājām). Šoferim rokās gumijas cimdi, man cimdi. Tuvojoties lidostai abi aizklājam sejas ar apsējiem. (it kā sakot, ka maska ir domāta tiem, kas ir inficēti, tomēr drošs paliek drošs, lietojam arī mēs – fiziski veseli cilvēki).

Līdzi man klēpī arī dezinfekcijas līdzeklis. Tuvojamies lidostas ieejai, redzam “rekur stāv mūsu pasažieris”. Izkāpjam no mašīnas, sabļaustāmies “Čau – čau”. Tiek izvilkts ritenis un nolikts drošā attālumā. Ko darām tālāk, paņemam koferus, iemetam bagāžas nodalījumā (uzsveru, cimdi, maskas, tuva kontakta ar pašu atbraucēju nav).

Lai nebūtu tālākas spriedelēšanas (koferi dezinficēti, atstāti karantīnā kopā ar atlidojušo). NE MĒS, NEDZ ATBRAUCĒJS NEESAM INFICĒTI – tomēr uzvedamies tā, it kā mēs visi un katrs atsevišķi būtu teju vai radioaktīvi. Šādas piesardzības metodes drīzāk vajadzētu ikdienā piekopt 15. trolejbusa maršrutā, vai 7. tramvajā.

“Jej-bogu” sajūta, ka ir dienas, kad tur sastopamie ļautiņi kaut ko var pielipināt daudz ātrāk (ne visi, daži konkrēti novēroti indivīdi). Ejam (braucam tālāk). Instrukcijas atbraucējam esam nodevuši, kā braukt, ko darīt ko nedarīt.

Dzīvoklī ir viss nepieciešamais, ēdiens, dzeramais, utt. Tā nu mēs ar auto braucam savu ceļu, velosipēdists savu. (maskas un cimdi nevienā brīdī nepamet mūs, gluži kā tādas rotas uz karnevālu). UN TAGAD SEKOS PATS LABĀKAIS… Es no sirds atvainojos par savu “valodu” tālāk rakstītajā, taču dienišķā mēlē es to nevaru izteikt. Lasīsiet, sapratīsiet. Lieki piebilst, ka paralēli mūsu atbraucējam, no lidostas laukā nāca dažādas citas tikko atbraukušas ģimenes, kompānijas un vientuļnieki.

Viens ar masku, cits bez maskas, pofig, es ar viņiem nekomunicēju, man par viņiem it kā vienalga tajā brīdī. Visi lieli, domājoši, gan jau ka zina ko dara. Braucam ar auto lejā no lidostas “estakādes”, ceļš visiem viens. Un protams, ka tas ved gar blakus esošo autobusa pieturu.

Es paskatos laukā pa logu un man gluži kā caur objektīvu priekšā izkristalizējās autobuss (asā fokusā). Un tieši kā caur kameru skatoties viss pārējais aizpeld smukā blūrā.. Pizģ*ts.. ES ATVAINOJOS, bet savādāk kā [pizģec] es to nevaru nosaukt! Es tagad varētu pielietot dažādus vārdus, apzīmējumus, utt. Kurināt naidu, saukt kādu par dalb*jobu, troļļot un visādi citādi ārdīties, tomēr viss ko es redzēju man tā “izsita korķus”, ka es pat uz brīdi mēms paliku. Stāv autobuss, priekšā kā saprotams autobusa šoferis un tad viņi..

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!