Avīzes vēsta: Aleksandrs – krievs, kurš jau vairākus gadus dzīvo Ekvadorā, pārdod dzīvokli Maskavā. Kopā ar mammu, kura tajā dzīvo, pārdod. A ko? Viņam ir tādas tiesības.

Dēls savā laikā privatizēja dzīvokli uz sava vārda, tagad dzīvojamo platību grib pārdot vairāk solīšanā. To sauca par „dzīvokli ar apgrūtinājumu”. Maksā tādi dzīvokļi mazāk par tirgus cenu, un tos diezgan aktīvi arī pērk.

Tā viens mana vīra paziņa savā laikā nopirka māju ar apgrūtinājumu. Tā bija skaista veca vasarnīca ar lielu zemes gabalu, pavisam netālu no Shodņas. Un dzīvoja šajā mājā maza vecenīte – tas pats apgrūtinājums.

Paziņa ļāva Apgrūtinājumam brīvi pārvietoties pa māju. Ne reizi vien šašlikotāju kompānija pēkšņi pieklusa, kad uz kāpnēm naktī, gluži kā ne no kurienes, parādījās vecas kārnas vecenītes siluets.

-Kas tur? – aizrīdamies ar šašliku, dvesa visietekmējamākie.

-Nepievērsiet uzmanību -, mierināja viesus saimnieks, – babulītis nav bīstams, tūlīt aizčāpos uz savu istabu.

Klusa vecenīte, aizmirsta skaistajā vasarnīcā. Paziņa viņu baroja, pieskatīja: dzīvs cilvēks taču!

Tāpēc arī nemaz nebrīnījos, kad uzzināju par 82-gadīgo Natāliju Maļicku un viņas pieaugušo dēlu Aleksandru, kurš pārdeva savu dzīvokli kopā ar visu māti.

Šodien gāju pa ielu, tur tagad notiek celtniecība, apkārt – koka iežogojums. Uz vienas no žoga malām lieliem burtiem uzrakstīts: ”Šeit dzīvoja Mīlestība”. Tagad sēžu un domāju: Natālijas Josifovnas ģimenē, taču arī reiz dzīvoja mīlestība. Viņa mazgāja mazo Sašu, lasīja viņam pasaciņas, veda uz skolu, priecājās, kad viņš iestājās Baumaņa skolā.

Arī Saša mīlēja mammu, gaidīja viņu dārziņā, rakstīja viņai vēstules no pionieru nometnes. Pat tagad vēl mamma stāsta uzmācīgajiem žurnālistiem, cik labs puisītis bija viņas Saša.
Kur gan palicis tas viss, kāpēc šajā mājā nepalika mīlestība, palika tikai vientuļa veca mamma? Apgrūtinājums.