Mans vectēvs mani ļoti mīlēja. Es pat teiktu – viņš mani dievināja. Vectēvs man nebija “īstais”, viņš bija manas mammas patēvs. Vecmāmiņa apprecējās ar viņu dažus gadus pēc kara, kad bija apraudājusi savu vīru. Nemīlēja. Bet ar bērnu vienai bija grūti.

Mājās māsas arī. Bet te – sava māja. tā mēdz būt. It sevišķi pēc kara tā bija bieži. Sievietēm, kas bija palikušas bez vīriem, bija jādzīvo tālāk, jāaudzina bērni. Ne jau man kādu nosodīt.

Kopš bērnības zināju, ka vectēvs man nav īstais. Viņi taču nevarēja man nepastāstīt par īsto vectēvu, kurš pazuda bez vēsts pie Staļingradas1942. gadā. Viņš bija desantnieks.

Bet es vienmēr vectēvu Vasiliju uzskatīju par īsto. Es biju visa viņa dzīves jēga. Protams, bērns uz tādu mīlestību atbildēja.

Mani viņu mājā atveda no dzemdību nama. Māte stāstīja, ka, ieraugot mani, vectēvs burtiski pārmainījies. Dvēsele atkusa.

Mamma teica, ka nekad viņu tādu nebija redzējusi. Agrāk viņšbijis nejauks un nervozs. Stipri raustījusies valoda- kontūzijas sekas.

Augu pie vectēva un vecmāmiņas. Mamma ceļoja līdzi tēvam pa garnizoniem, bet man nebija vēlams Tālo Austrumu klimats.

Un mana bērnība tā ir mana vectēva Vasilija mīlestība. Arī vecmāmiņa mani ļoti mīlēja, bet vectēvs. Viņš man iemācīja slidot un braukt ar velosipēdu. Ar viņu es gāju uz mežu ogās un sēnēs. Viņš krita izmisumā, kad saaukstējos. Un runājot ar mani, viņam neraustījās valoda.

Viņš nekad nerunāja par karu, kaut gan bija aizgājis līdz Berlīnei. Viņš vienmēr atzīmēja Uzvaras dienu, un svētkos piesprauda ordeņus un medaļas.

Viņš nodzīvoja 94 gadus. Un tikai pēc viņa nāves es uzzināju, ka viņa sieva un mazā meitiņa gājušas bojā, kamēr viņš bija frontē.

Nezinu, kā. Arī mamma nezināja. Viņš klusēja. Mamma tikai teica, ka viņam vienmēr līdzi bijusi mazās meitiņas fotogrāfija.

Vairāk viņam savu bērnu nebija. Manu mammu tā pa īstam šis kara sagrautais, stiprais, nervozais cilvēks iemīlēt nespēja. Taču viņš viņu izaudzināja un izskoloja.

Parasts stāsts par parastu cilvēku.

Es biju viņa pēdējā pietura. Vienīgā mīlestība, uz kuru bija spējīgs šis cilvēks pēc kara. Par piemiņu tam, kam nebija lemts piepildīties. Par piemiņu viņa mazajai meitiņai.

Paldies viņam, manam īstajam “neīstajam”. Paldies arī abiem īstajiem vectēviem, kurus es tā arī neiepazinu. Viņi abi aizgāja bojā karā.