Trīs gadus esmu dzīvojusi ASV, Kalifornijas štatā. Mūsu cilvēki mani sapratīs: visvairāk es ilgojos pēc sēņošanas.

Decembrī tur var lasīt baravikas ziemeļu daļā, ap Sanfrancisko, tas ir mums tuvākais punkts, gandrīz 700 km.

Taču, lai pilnvērtīgi pastaigātu pa mežu, kas kaut nedaudz līdzīgs mūsējam, nācās braukt uz Oregonas štatu vai Vašingtonu, bet vēl labāk lidot uz Aļasku (jā, es devos sēņot 1500 km uz vienu pusi, ko darīt, ja ļoti gribas).

Pirmo reizi aizbraukuši uz Vašingtonu sēņot mēs nonācām mūsu cilvēkiem neierastā situācijā: iznākot no meža ar sēņu pilniem maisiņiem (grozu tur nav) mums pretī nesās amerikāņi ar ieplestām acīm. Viņi bija sašutuši un burtiski ķēra mūs ciet.

Izrādījās, ka arī amerikāņi ir sēņotāji. Viņi bija šokēti par to, cik daudz sēņu mēs esam salasījuši. Viņi paskaidroja, ka šajā vietā drīkst lasīt tikai 2 galonus sēņu katrs cilvēks. Piedevām vēl arī šim daudzumam vajadzēja noformēt atļauju.

Amerikāņi mums pastāstīja, ka dažādās vietās sēņu lasīšanas normas ir dažādas. Ieteica mums vajadzīgo saitu un apsolīja, ka neziņos par mūsu pārkāpumiem rendžeriem.

Tā kā esam ārzemnieki, viņi ieteica mums doties sēņošanas tūrēs, lai uzzinātu vietējos noteikumus un iemācītos lasīt sēnes.

Šādās tūrēs cilvēki sanāk kopā un viņiem paskaidro, kādas sēnes var lasīt, kādas nē. Noteiktu laiku visi kopā staigā pa privātu mežu, pēc pastaigas visi kopā pārlasa salasīto.

Ilgi valdījos, bet beigās tomēr nenoturējos – sāku smieties pastāstīju, kā sēnes lasām mēs un rādīju fotogrāfijas ar saviem groziem.

Amerikāņi bija pārsteigti, taču vēlāk tomēr nonāca pie secinājuma, ka tā lasot sēnes bez normas, tās izzudīšot.