Labdarības fonda darbinieki mazajiem cietušajiem palīdz ne tikai materiāli. Starp viņiem ir ārsti un celtnieki. Celtnieki ar savu darbu slimajiem bērniem gādāja jumtu virs galvas.

Daudziem Černobiļas avārijā cietušajiem citzemju labdaru iejaukšanās bija kā tilts no nāves uz dzīvi. Starpība starp to, kā izskatījās bērni pirms un pēc šādas iejaukšanās nav vārdiem aprakstāma.

Diemžēl vēl līdz šim pasaulē nāk bērni, kuriem jau mātes miesās ir 1986. gada drausmīgās avārijas sekas.

Adi un viņas brīvprātīgie strādā, cik spēj, lai palīdzētu nelaimīgajiem cilvēkiem. Diemžēl pasaulē reti kurš spēj apjaust šīs katastrofas sekas. Parādīt cilvēkiem, kā patiesībā izskatās Černobiļas sekas, ļauj fotoprojekti, kuru autori visu redzēja savām acīm.

Šos uzņēmumus izdarījis amerikāņu žurnālists Pols Fasko 1990. gadā. Vēlāk, pēc desmit gadiem, tie kļuva par grāmatas „Černobiļas mantojums”  daļu.

Krāsu trukums fotogrāfijās netraucē skatītajam aptvert visas nelaimīgo mazuļu ciešanu šausmas.

Černobiļa kļuva par mācību, kuru aizmirst cilvēce vienkārši nedrīkst.

To bērnu ciešanas, kuri pat nesaprot, kas izraisījis viņu mokas, atgādina mums par visbaismīgākās tehnogēnās katastrofas sekām.

Bieži vien ceļotāji no turienes atgriežas šokēti un domīgi. Mirušās pilsētas izskats daudziem atver acis.

Labi vismaz, ka tādas organizācijas kā Adi fonds turpina palīdzēt  katastrofā cietušajiem.

Videorullītī, kurš redzams zemāk, tu redzēsi īrietes Adi aicinājumu citiem cilvēkiem, atgādinot par to, ka ar Černobiļas sekām nāksies cīnīties vēl ilgi.

Noskaties video:

26. aprīlis vēl ilgi cilvēku atmiņā saistīsies ar šo traģēdiju. Ne velti ANO ģenerālā asambleja pasludināja šo dienu par radioaktīvo katastrofu upuru piemiņas dienu.

No visas sirds ceram, ka ar vienu tādu mācību cilvēcei pietiks un pasaule nekad vairs nesastapsies ar tādām šausmām.