Sieva ar visu savu izskatu cenšas man parādīt, kas tagad būs, ja es pastāstīšu par viņas plāniem.

Bet es tomēr pa kluso pastāstīju par notikušo. Viņš padomāja, bet gāja uz mašīnu, it kā nekas nebūtu noticis. Iesēdāmies (arī drauga sieva brauca ar mums). Bet drauga mašīna – vecā, 2000. gada Lada.

Mēģina viņš šo brīnumu iedarbināt, bet neizdodas. Viņš sāk lamāt to nejēgu rokas, kas ražojušas tādu konservu kārbu, tad izņem no “bardaciņa” sievas atrastā izstrādājuma dvīņu brāli (viņai atkārās žoklis), atver to (sievas acis vispār kā pieckapeikas).

Tad draugs izkāpa no mašīnas, atvēra kapotu, kaut ko tur paķimerēja, iesēdās mašīna un viegli, ar pirmo reizi iedarbināja mašīnu. Izkustamies no vietas, bet draugs saka: ”Un kā es bez tā iztiktu? Neaizstājama lieta saimniecība!”

Pat es acis izbolīju, ko vēl par viņa sievu runāt! Tādu sejas izteiksmi es vairāk nekad  neesmu redzejis.