Man ir precēts draugs. Iegāju reiz pie viņa, bet mājās tikai viņa sieva – mazgā veļu. Domāju, pasēdēšu, pagaidīšu draugu. Drauga sieva darīja savus darbus, vilka laukā no mazgājamo drēbju kabatām to saturu un meta tās veļas mašīna. Pienāca kārta drauga biksēm un te viņa sastinga.

No kabatas izkrita vīriešu gumijas aizsarglīdzeklis. Kad pirmais šoks pārgāja, sākās histērija – vārdi un asaras lija straumēm, uzzināju par draugu daudz jauna, jo vārdus viņa īpaši neizvēlējās. Drauga nebija diezgan ilgi, tāpēc pienāca kārta nākamajai stadijai – nomierināšanās un atriebības plānu kalšanai.

Vēlams skarbai. Apmēram pie trešā varianta sāku just draugam līdzi un sapratu, ka viņu vajag kaut kādā veidā glābt.

Un te nāk pats “vaininieks”, ne zinot, ne gaidot, kas viņu sagaida. Sasveicinās ar mani (bijām sarunājuši braukt uz veikalu), nobučo sievu (viņa stoiski turas atriebības plānu dēļ un smaida), iet uz guļamistabu, lai pārģērbtos.

Pats interesantākais tikai sekoja…

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!