Pirms dažiem gadiem es strādāju nelielā picērijā, kuru ļoti bija iecienījuši jaunie vecāki ar bērniem. Uzņēmums bija pavisam neliels. Darba dienās strādāju tikai es, bet brīvdienās man palīdzēja otra oficiante.

Tā kādā jaukā diena, kad strādāju es viena, picērijā bija tikai viena ģimene. Viņi atļāva skraidīt bērnam pa zāli (es parasti lūdzu, lai bērni paliek pie vecākiem, jo mēs nesam karstu picu un visādi var gadīties). Tikko biju viņu galdiņu apkalpojusi, viņi vēlējās vēl desertu un čeku… Es eju projām no galda, tad atceros, ka man vēl kas jāpajautā, tāpēc pagriežos.

Un tieši tajā brīdī man uzskrien bērns un es nejauši viņam iesitu pa seju!

Es biju šokā, bet mazulis ķeras pie vaiga, skrien pie mātes un liek galvu viņai uz ceļiem un raud tā, it kā es tikko viņa kucēnu būtu nogalinājusi. Es droši zināju, ka mani atlaidīs no darba, bērna vecāki kliegs uz mani, man nāksies tūkstošreiz atvainoties un meklēt jaunu darbu. Taču notika kas pārsteidzošs. Māte skatās man tieši acīs un saka dēlam:

“Es taču tev teicu, lai neskraidi, mīļais, beidz raudāt un atvainojies labajai oficiantei par to, ka slikti uzvedies! Es esmu pārliecināta, ka tavs vaigs nemaz tik ļoti nesāp”.

Lieki teikt, ka biju pateicīga  un nespēju pat parunāt, un es nekad neaizmirsīšu to dienu, kad es kādam iesitu, bet uz mani neviens nekliedza.