Cik bieži cilvēki paiet garām bezpajumtniekiem un ubagiem, izliekoties, ka tos neredz. Kā likums, šie cilvēki sabiedrībai ir praktiski „neredzami”. Vēl vairāk, attieksme, kura atšķiras no mums ierastās, apkārtējos izraisa patiesu izbrīnu.

Oficiante Marija no Teksasas restorāna nerīkojās kā parasti, pat neraugoties uz to, ka pēc šī restorāna noteikumiem darbiniekiem bija aizliegts barot bezpajumtniekus un viņai nācās par ēdienu samaksāt no savas kabatas.

Kādā jaukā dienā uz restorāna sliekšņa parādījās bezpajumtnieks – netīrs, nekārtīgi ģērbies. Izskatījās, ka mazgājies viņš nav krietni sen. Ar grūtībām nonācis līdz galdam, viņš apsēdās, bet neviens nenāca viņu apkalpot. Citi apmeklētāji sāka pārcelties uz attālākajiem galdiņiem.

Marija laipni uzrunāja viņu – tāpat kā viņa uzrunātu jebkuru citu apmeklētāju. Nosaukusi savu vārdu, viņa pieņēma pasūtījumu un atnesa ēdienu. Gan apmeklētāji, gan darbinieki pārsteigti vēroja notiekošo. Menedžeris atgādināja Marijai, ka gadījumā, ja apmeklētajam nebūs naudas, viņai nāksies par ēdienu samaksāt pašai. Viņa piekrita.

Neparastais apmeklētājs paēda, palūdza rēķinu un apmaksāja to. Un nevis vienkārši apmaksāja, bet zem šķīvja atstāja tējas naudu – 100 dolārus.

Nevienam pat prātā neienāca, ka viņam varētu būt tāda nauda. Bet vēl vairāk visus pārsteidza zīmīte ar pateicību par labestību, ar kādu  Marija izturējās pret līdzcilvēku. „Jūs esat atradusi īstu laimes noslēpumu. Labestība arī turpmāk vadīs jūs pa dzīves ceļu”, rakstīja apmeklētājs.

Kas tad īsti bija par lietu? Šis bezpajumtnieks izrādījās restorāna īpašnieks, pārģērbies tā tāpēc, lai novērtētu ēdienu un apkalpošanas kultūras kvalitāti savā uzņēmumā.

Nevienam tas pat prātā neienāca, bet Marija parādīja, ka pret katru cilvēku, lai kas viņš arī nebūtu, ir jāattiecas ar maksimālu cieņu.

Pēc šī gadījuma  Marija tika iecelta par menedžeri, un viņas dzīvē notika vēl daudzas pārsteidzošas pārmaiņas.