Augstākā labuma baltmaizes batons maksāja 24 kapeikas. Parastā baltmaize maksāja 13 kapeikas. Rudzu maize, tāpat arī rupjā, maksāja 16 kapeikas.
Cūkgaļa padomju cilvēkam izmaksāja 2 rubļus kilogramā, liellopa – nedaudz mazāk. Kilograms vistas gaļas varēja būt ap 2 rubļiem 30 kapeikām. Bet gaļas mīkstākie gabaliņi jau maksāja no 4 rubļiem kilogramā.
Lai nu paliek produkti, pievērsīsimies, piemēram, mūzikai. Par skaņuplati no tevis paprasītu 2 rubļus un 15 kapeikas, bet par mūzikas kaseti nāktos šķirties no 4 rubļiem.
Pats magnetofons gan maksāja tam laikam milzīgu naudu. Cena par importa tehniku varēja pārsniegt pat 1000 rubļus. „Elektronika” maksāja 155 rubļus, bet „Jupiters” – ap 400.
Par Rubika kubiku intelektuālim nācās šķirties no 10 rubļiem. Arī grāmatas maksāja lielu naudu: no dažiem rubļiem līdz vairākiem desmitiem. Bez tam, to pilsētu iedzīvotājiem, kuras atradās tālu no galvaspilsētas, labu grāmatu nācās krietni vien pameklēt.
Par bērnu velosipēdu bija jāsamaksā 15 rubļi. „Orļonoks” maksāja 75, bet „Salūts” – 84, bet „Kama” cena jau pārsniedza 100.
Grūti iztēloties padomju laika dzīvokli bez paklāja pie sienas. Taču tāda greznumlieta nebija lēta. 2x 1,5 m izmēra pakājs maksāja 96 rubļus, bet 2×3 – 193 rubļus.
Par motociklu „Minska” tika prasīti 300 rubļi. Tieši tikpat maksāja arī melnbaltais televizors. „Iž –Planeta” jau maksāja 670 rubļus, nedaudz mazāk nekā krāsainais lampu televizors, par kuru nācās atdot 700 rubļus.
1976. gadā pircējam „Moskvičs” izmaksātu 5000 rubļus. Tā bija ārprātīga summa, ņemot vērā, ka vienistabas kooperatīvais dzīvoklis maksāja tikai 3000 rubļus. Bet elitārās „Volgas” cena vispār likās astronomiska – 9200 rubļi bija milzīga nauda!
Uzreiz atgādināsim: tajos laikos parasta stipendija bija 40 rubļi, jaunais speciālists saņēma no 70-140 rubļus, vidējā alga bija 200 rubļi, bet ministri strādāja par 600 simtiem rubļu mēnesī. Nepielīdzināt šīs cenas algām būtu bezjēdzīgi.
Daudzus cilvēkus līdz šim māc nostaļģija pēc tiem laikiem. Bet ir skaidrs, ka dzīvot pagātnē nav prāta darbs. Tomēr maza deva labas nostaļģijas nevienam vēl nav kaitējusi.
Šeit ir 15 komentāri
Inženieris ar augstāko izglītību pelnīja 120 rubļus mēnesī un dienā varēja atļauties notērēt 120 : 30 rubļus. Ja gribēja meiteni uz kafejnīcu aizvest un neapmierināties tikai ar kafiju un biezpienmaizīti, kādas dienas bija jāsamierinās bez pusdienām nodzīvot.
tai naudai bija vertiba nevis ka tagad tualetes papirs vertigaks ka sitie noladetie eiro
Tad jau tu laikam esi miļjonars? ka jau tik liela vertiba viņai bija.
neaizzmirsiisim ,, ka pecv visa vakjadzeeja staveet garaas rindaas un nekad nevareeji zinaat vai dabuusi galju, vai desu…ieejot veikala prechu klaasts bija tik mazs ka nosaucoties kukuuu atbalsojas pa visu veikalu..spekji un rupjmaizi vai sladskabmaizi visi gaaja pirka uz lauku tirdzinjiem tirgus paviljonos, ka ariii kartupeljus un citas preces no laukiem…taa saucamajos dzelzcelja veikalos neko dabuut nevareeeja un nekad nekaa nebija…bija shnjabis kristal, stooljichnaaja un maskovskaja uz taloniem, ziepes uz taloniem, konfektes bija marmelades, stiklenes un laimas asorti, baltmaizes bija divas shkjirnes ekstra ar 5 stripaam, un paratsa ar 3 stripaam un kjiegjeliitis, saldeejums bija plombiirs un citrona preteklis vafelee…ar to arii veikala pplauktu klaasts beidzas….
Bet nezin kāpēc visiem viss bija mājās
PSRS laikos preces bija ļoti kvalitatīvas, desas bija garšīgas un kārtīgām saimniecēm nekā netrūka. Mazpilsētās ļoti daudziem bija pa gotiņai, piens bija lēts, vājpienu varēja dabūt pa velti vai 3 kapeikām litrā. Lielākā daļa cilvēku bija ļoti laimīgi. Eiropas savienībā mazākā cilvēku daļa ir ļoti laimīga. Nesen televīzijā bija dokumentālā filma, ka tajos laikos esot bijusi viena desas šķirne, man bija kauns klausīties tādus melus. Mums pilsētā bija gan kulinārija ar dažādiem garšigiem kulinārijas izstrādājumiem, gan dedu ražotne, kur arī kūpināja vistas. Tādas vistiņas šodien nav atrodamas nevienā veikalā. Novēlu visiem tautiešim iet pa dzīvi ar stingrāku mugurkaulu un nepiekrist visādām muļķīgām šodienas regulām, jo šodien visām cigaretēm ir noņemts marķējums cik tās ir stipras, cik tajās ir nikotīns, laikam lai jauno paaudzi saindētu tā kārtigi, jo viņai ir liegts izvēlēties cik stipras cigaretes smēķēt. Par šo regulu man ir ļoti kauns, ka tiek izdoti muļķu likumi, TAD ARĪ ALKOHOLAM VAJAG ŅEMT NOST GRĀDUS MARĶĒJUMĀ. Ceru ka kāds nāks pie prāta, kurš to izdomāja LATVIJĀ izdot.
Nezinu kurā vietā Līga dzīvoja, bet Liepājas pusē bija katastrofāls gaļas produktu trūkums. Visi brauca uz Lietuvu,nez kāpēc tiem vienmēr bija desas?Vēl varēja pa blatu Paplakas armijnieku veikalā ko dabūt.Visi bija laimīgi… pat pa tv skatoties Černobiļas avārijas likvidētājus,tie vienmēr izskatījās laimīgi.Savādāk nevarēja būt,vai šodien Zkorejā kāds ir nelaimīgs?
Mūsdienās to sauc par sliktu loģistiku,Lietuvā bija desasa,Igaunijā džemperi,mums bija Dzintara smaržas.
Jums paldies par taisnību,mūsdienu vara melo mums padomju laikā dzimušajiem.
Tikai, ja salīdzinam padomjlaika cenas, vajadzētu salīdzināt arī algas. Normāla alga bija 100 rubļi brutto (maksimālā 200 rbl, vairāk neļāva nopelnīt), tātad pēc nodokļiem vēl mazāk. Dzīvoju un strādāju tajos laikos. Teikšu, ka nekas daudz no tās algas pāri nepalika… Un vēl visu vajadzēja “izdabūt”, jo nebija jau veikalos nekādas izvēles. Uz ielas bieži nāca pretī otra “Es” – tādā pašā kleitā vai mētelī…
Es arii esmu padomju laikā dzīvojusi…bērnus audzinājusi..un varu droši teikt..bijām paēduši..pliki nestaigājām un visiem bij kur dzīvot. Nesaku ka tagad ir slikti bet sāp trakā nevienlīdzība..Ko tas dod ka veikalu plaukti pilni ja nevari nopirkt jo naudas nepietiek..darba nav…par pensiju vispār nav ko runāt..
Grigulim,Marei un Līgai ir taisnība par visiem 100% .Arī es tos laikus baudīju .Tad labāk atgriezties pagātnē ,nekā tagadnē.Ko dod tā pārtika ar visām E. un P. vielām visur lielākā ķīmija un tas pats nav nopērkams ,jo pensijas ir tik zemas un mazas,ka ar tām nevar savilkt galus .PSRS laikos nekas tāds nebija ,reti bija sastopami ,,bomži,,.Tagad visās pilsētās un laukos ,nabadzīgie cilvēki netrūkst,jo nav arī darba.Muļķības ,ka tad nevarēja nopirkt importa preces -es viņas vienmēr dabūju. Braucām uz Igauniju pēc desām un vedām uzreiz pa 10.palkām ,arī priekš citiem saviem paziņām. Arī deputātiem nebija tādas algas un viņu nebija ar 100iem ,kā tagad .PSRS laikos bija priekšnieks ,vietnieks,sekretāre un viss ,bet tagad saeimā savilkta visa savu radu ,radu saime un vēl sazin kas ! Sen viņus visus vajag atlaist no darba, un nav ko celt tās milzīgās gaismas pilis, jaunas sporta halles-tas tikai tāpēc tiek darīts ,lai varētu savās kabatās sabāzt naudas čupas .Ja liktu renovēt vecās ,tad tas nav izdevīgi ,jo redzēs ,kur paliek katra ieliktā kapeika ,bet ceļot jaunas ēkas neviens nevar izsekot ,kur paliek tie MILJONI -protams,ka viņi netiek izmantoti GODPRĀTĪGI -vai tas jums ir skaidrs!!!
Esmu dzimusi 1958.gadā. Tā kā esmu īsts PSRS produkts. Man tajā laikā nekā netrūka, dzīvoju ļoti labi. Izglītība bija pa velti, medicīna arī. Dzīvoju privātmājā, vecākiem pensija bija 120 rubļi (pietika visam ). Darbs bija nodrošināts.Par rītdienu varēja neuztraukties.
Cenas jau tādas bija gan, bet, inženiera alga bija 120 rub.
Mana mamma strādāja pastā par 80 rubļiem mēnesī. Tas nebija daudz, bet badā nedzīvojam un varējam atļauties pat izklaides. Tagad par 800 eirīšiem mēnesī ģimenei ir krietni jāsavelk jostas un parizklaidēm jāpasapņo.
Izsaki savu viedokli!