Jau mēnesi braukājām pa Ameriku un sākām ilgoties pēc rudzu maizes, siļķes, biezpiena. ASV ēdiens ir pavisam citāds.

„Vai zināt, šeit ir veikaliņš ar krievu produktiem”, – šie Barbaras vārdi lika mūsu acīm iemirdzēties! Pati viņa tajā bijusi neesot, tikai reizēm braukusi garām. Tāpēc mums tūdaļ radās ideja doties uz šo pārtikas veikalu un paņemt līdzi mūsu amerikāņu paziņu. Pacienāsim viņu! Droši vien, ka tur būs iebiezinātais piens vai prjaņiki. Iespējams, ka pat saldēti pelmeņi. Nopirksim un uzvārīsim Barbarai.

No ārpuses veikaliņš izskatījās tāpat kā daudzi citi amerikāņu privātveikaliņi. Izkārtne bija dīvaina: Moscow Deli, kaut gan tas bija krievu tautības cilvēka bizness.

Taču, kad iegājām iekšā, tad atklājām ne tikai plauktus ar produktiem no Krievijas. Veikalā bija neliela kafejnīciņa ar pāris galdiņiem, kur varēja pasūtīt krievu ēdienus: biezpiena plācenīšus, boršču, pelmeņus, pankūkas ar kaviāru! To  nu neviens nebijām gaidījuši, tagad ne tikai varēsim mazināt nostalģiju pēc dzimtenes, bet arī pacienāsim Barbaru ar mūsu zināmajiem gardumiem.

Bija viegli Barbarai „pārtulkot”, kas ir borščs (biešu zupa) vai biezpiena plācenīši (cepts biezpiens), bet kad runa sākās par kvasu, tad tik viegli gan negāja.

– Tas ir dzēriens, ko gatavo no rupjās maizes. To sagriež un raudzē ar raugu.

– Tātad tas ir alkoholisks? Kā alus?, – mirkšķināja acis Barbara.

– Nē, nē, Krievijā to pat bērni dzer, – mēs ar māsu saskatījāmies un sapratām, ka nu vēl vairāk esam samulsinājušas Barbaru.

– Šausmas! Un es tagad to dzeršu, murmināja Barbara, raugoties savā dzēriena glāzē ar sašķiebtu seju.

– Beidzot viņa sadūšojās un lēnām cēla glāzi pie mutes.

– Nu , un kā? – jautājām tikko vēl elpu aizturējušas, bet nu jau smaidīdamas, par nabaga amerikānieti.

– Visā visumā tā nekas, – redzami, ka tīri aiz pieklājības atbildēja Barbara. Vēlāk viņa iedzēra vēl malciņu: Nē, alum tas nelīdzinās.

– Tomēr vairāk viņa glāzei nepieskārās. Bet biezpiena plācenīšus, pīrādziņus un boršču viņa ēda slavēdama.