Žanna neizdomāja neko labāku, kā atdot bērnus bērnu namā. Viņai pat prātā neienāca doma, ka bērni ir svarīgāki. Ivana dēl viņa aizmirsa visu. Uzrakstīja atteikumu un vairs par bērniem pat neacerējās.

Bērnu namā bērni pavadīja vairāk nekā pusgadu. Katru dienu puikas gaidīja mammu un gulēt gāja ar asarām. Viņi bija pārliecināti, ka tas nav uz visiem laikiem, mamma vienkārši uz brīdi aizgājusi. Visgrūtāk bija mazajam Žeņam.

Oksana ne reizi vien mēģināja sazināties ar meitu, bet tā speciāli mainīja telefona numurus. Sieviete uztraucās par meitu un brauca apciemot. Pēc vecās adreses viņa to neatrada.

Kaimiņienes pastāstīja, ka Žanna aizbraukusi pirms pusgada, bet nezinot, uz kurieni, taču zinot to, ka bērnus atstājusi bērnu namā. Pilsētiņa maziņa un valodas izplatās ātri.

Oksana bija nikna. Viņai izdevās sameklēt meitu caur viņas draudzenēm, un viņa apstiprināja visu.

-Jā, atstāju, un kas tev? Tu man palīdzēji? Es negribu visu mūžu būt viena, man sava personīgā dzīve jākārto.

Atstāt visu, kā ir, Oksana nevarēja. Viņa savāca visus nepieciešamos dokumentus un pēc diviem mēnešiem paņēma puisēnus pie sevis. Visi viņu sauc par mammu. Bet Žanna viņu dzīvē vairs neparādījās.