Zanna bez mazākās nožēlas atstāja savus trīs bērnus bērnu namā. Miša, Koļa un Žeņa palika tur tāpēc, ka nepatika mātes mīļākajam.

-Ja jūs viņus nepaņemsiet, es atstāšu viņus uz ielas! – Žanna apsēdināja bērnus un aizgāja. Precējusies Žanna bija pavisam neilgi. Taču trīs laulības gados paspēja dzemdēt trīs bērnus: dvīnīšus Mišu un Koļu un Žeņu.

Viņas pirmais vīrs pameta viņu, aiziedams pie kaimiņienes. Vairāk nekā divus gadus viņi dzīvoja kaimiņos. Visu šo laiku kaimiņiene visādi izņirgājās par Žannu, ļauni jokoja un apzināti centās padarīt viņu tikšanās reizes regulāras. Viss mainījās, kad Žanna atrada mīļāko.

Ivans bija parasts strādnieks. Vecāku viņam nebija, Žannai bija tikai māte Oksana. Ar labu uzvedību un paklausību viņas meita nekad nebija izcēlusies. Skolā mācījās tikai uz trijniekiem, tehnikumu nepabeidza, piedzima dvīnīši.

Māte dzīvoja tālu 500 kilometru attālumā un bieži meitu apciemot nevarēja. Un arī zināt, ka meita grasās bērnus pamest, viņa nevarēja.

Jau no paša sākuma Ivans pret bērniem izturējās  vienaldzīgi, nekādu uzmanību neizrādīja, mīļotās sievietes  bērni viņam neeksistēja. Paslepus darīja pāri lielākajiem, izsmēja jaunako divgadnieku. Viņa pacietībai pienāca gals, kad bērni saslima. Puikas noķēra bronhītu, un Ivans saniknojās.

Ar to, ka man jābaro tavi šmuļi, es vel samierinājos! Bet tērēt tik daudz naudas par zālēm? Dari kaut ko, atdod kaut kur, citādi mani tu vairs neredzēsi!

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!