Un tā kā par savu vīrīšķumu kapteiņletnantam sūdzēties nebija pamata, tad visu mājupceļu viņš pavadīja visai pacilāts, domās iztēlodamies vienu ainu pēc otras.

Pēc tradīcijas bāzē atgriezās vēlu vakarā. Stass pat neizdzēra glāzīti, kā bija paredzēts pēc tradīcijas atgriežoties.. Viņš kā kumeļs traucās mājās. Domās izbaudot galvas uzlikšanas procesu savas sievas kuplajām krūtīm, Stass nonāca līdz mājai, skriešus uzskrēja trešajā stāvā un piebremzēja tikai pirms dzīvokļa durvīm.

Bija gandrīz divi naktī. Manējie guļ, nodomāja Stass. Negaida, un viņš iztēlojās, kā klusām izģērbsies un ieslīdēs gultā blakus Larisai, viņas pārsteigumu visu, kas tam sekos. Cik iespējams klusu,  viņš slēdza dzīvokļa durvis un ienāca priekšnamā.

Mehāniķis Stass bija lielisks, atslēgu bija eļļojis regulāri, tā viņu nepievīla. Nenoģērbies, pat cepuri nenovilcis, uz pirkstgaliem piegāja tuvāk. Caur durvju spraugu viņa acīm pavērās skats, kas nerādītos pat visļaunākajā sapnī. Dega naktslampa…

Viņa gultā, nekaunīgi izpletusi kājas un svaidot matus pa spilvenu,  gulēja sieviete. Visu pārējo slēpa kaila vīrieša ritmiski pret griestiem cilājošs dibens. Sieviete stenēja pilnā balsī, stenēja tā kā nekad nebijs stenējusi ar viņu. Stass bija beigts uz vietas. Visa dzīve sabruka vienā mirklī.

LASI VĒL: Darba sludinājumus un piedāvātā alga bērnudārzā Jelgavas novadā raisa neizpratni iedzīvotājos

Nav zināms, cik ilgi viņš tā, pusparalizēts nostāvēja, bet, kad atjēdzās, tad par savu rīcību vairs neatbildēja. Milicijas protokolā  tas saucās kā smaga dvēseles satricinājuma stāvoklī. Atriebības dzīts viņš bija ķēries pie ieroča, tā nebija, tad meklējis kortiku, arī tā nebija. Stass meties uz virtuvi.

Pirmais, kas gadījās pa rokai bija skaista dakša no kāzās dāvinātā virtuves piederumu komplekta. Savā spēcīgajā virsnieka rokā satvēris auksto ieroci, Stass metās atpakaļ uz guļamistabu. Iebrāzies tajā, kā tornado, pazemotais virsnieks atvēzējās un viņa roka nenodrebēja.

Apmetot lielu loku, dakša pilnīgi iegrima tieši starp viņa pāri darītāja ciskām. Nav iespējams aprakstīt kliedzienu, kāds atskanēja. Kara veterāns, kurš bija atbraucis ciemos pie tēva, kurš dzīvoja blakus dzīvoklī, un kurš bija pārdzīvojis Ļeņingradas blokādi un Berlīnes ieņemšanu stāstīja, ka pamodies ar kliedzienu „Bumbas!” un sacēlis kājās visu ģimeni.

Pie tam, par to, ka nav nekādas bumbošanas un nav nekādu cietušo, mājniekiem nācās viņu pēc tam pārliecināt vēl minūtes 40.  Lai arī pēc tam viņš aizgāja gulēt, bet par to, ka cietušo un postījumu  nav, viņās šaubījās līdz pat aizbraukšanas brīdim.

Augšējā stāva kaimiņiem apčurājās bērni, vecāki gandrīz piekrāmēja bikses neizprotamā ultraskaņas efekta dēļ, bet vēl kādu kaimiņu suns gaudojā līdz pat rītam, apraudot kāda divkājaiņa suņa dzīvi.

Atstājis dakšinu rēgoties pāridarītāja ānusā, Stass pagriezās un straujā solī izgāja no guļamistabas. Bija tikai viena vēlēšanās – pamest, svešu kļuvušo māju, krietni piedzerties un no rīta savākt mantas.

Par izdarīto Stass kaut kā nedomāja. Par brīnumu priekšnamā jau dega gaisma. Un vēl tajā stāvēja Larisa, mājas halātiņā ar dvieli ap galvu. Skaista un kārdinoša. Visus orientierus zaudējušajam Stasam satricinājumu šim vakaram bija pietiekami daudz. No malas notiekošais varētu atgādināt bērnu spēli „Rimsti!”

Stass valodu nezaudēja, taču vārdus izspieda ar lielām grūtībām.

– Kas tur ir?

Drebošā roka norādīja uz guļamistabas pusi

– Tur ir tavs brālis Sergejs ar savu sievu. Viņu pie mums pārcēla. Guļamistabu, kamēr tu esi prom, atvēlēju viņiem, pati pie dēla. Kas tur par kliedzieniem?

– Saproti, te dakša.

– Bet es mazgājos. Dienā spiediens zems, naktī labāks. Klausies. Stas, pie viņiem tur kaut kas notiek.

– Jā, tik vien noteica Stass un klusi iekrita ģībonī.

To, ka brāli pārceļ uz šejieni, ka viņa sieva arī ir blondīne, ka atbraukt viņiem vajadzēja tieši tagad, Stass, protams, zināja, taču sarkanā greizsirdības migla aizklāja visu, un kurš gan varēja iedomāties!

Galu galā viss beidzās labāk, nekā varēja gaidīt. Sergeja dibens tika salāpīts. Kara hospitāļa ārsts ar mokām izvilka dakšu, ilgi sajūsminājās par vareno sitienu, bet pabeidzis operāciju papliķēja Sergeju pa viņa filejas daļu un iepriecināja:

– Hemoroīdi nebūs nekad! Tagad tev tur ir caurule bez zariem un atzariem. Naftas vads īsts!

Paklusēja, tad nosmīnēja un ierakstīja žurnālā, ka pacients uzsēdies uz naglas. Sēdēt Sergejs nevarēja vēl ilgi. Sākumā raudāja, kad gāja uz tualeti pa lielajām  darīšanām. Kad nāca atpakaļ, brēca. Pēc tam pierada. Tagad jau vairs neatceras to laiku, kad podu pielīdzināja elektriskajam krēslam.

Larisas māsas kājas atpakaļ normālā stāvoklī grieza četras medmāsas un ķirurgs. Tas gan izdevās  ar grūtībām. Valodu viņa raustīja tikai trīs mēnešus , arī tad tikai gultā. Beigu beigās viss beidzās labi. Kā saka ar nelielu asins izliešanu, kā saka. Sabiedrības šūniņa neizjuka, ģimene tika saglabāta.

Dzīve turpinājās. Stass un Larisa atkal staigāja rokās sadevušies un dūdodami kā balodīši. Tāpat spīdēja saule, un kuģi tāpat devās jūrā.

Tikai Larisa sāka novākt no pieejamām vietām visu, kas ass, pat zobu kociņus, bet Stass, atgriežoties mājās, zvanīja pie durvīm līdz viņam atvērs. Ko teikt par Stasa brāli un viņa sievu? Protams, ka viņi viņam piedeva, bet nakšņot pie viņiem vairs nekad nepalika…