Apmēram pēc pusgada mēs bijām viena pie otras pieradušas. Viņā man kļuva gluži kā radiniece.  Vakaros mēs virtuvē dzērām teju un viņa man stāstīja interesantus atgadījumus no savas dzīves.

Jaunībā Lidas tante bijusi apburoši skaista. Apprecējusies ar tādu pašu skaistuli – sportistu. Dzīvojuši kā parasti cilvēki, bet vīrs caur pazīšanos panācis daudz ko. Uzcēlis šo lielo māju, uzsācis biznesu un apbēris viņu ar dāvanām. 2000. gadā viņš nomiris un atstājis viņu vienu. Tā arī palikusi viņa viena pati līdz galam nodzīvot savu mūžu.

Mēs ar Lidas tanti kopā nodzīvojām veselus piecus gadus. Vienmēr biju viņai blakus. Dzimšanas dienās viņas meita atveda viņai dāvanas un tikpat steidzīgi gāja projām. Nevarēja teikt, ka viņa māti nemīlēja, vienkārši viņa negribēja uzturēties šajā vecuma un panīkuma atmosfērā.

Es pabeidzu universitāti un man pavērās iespējas: doties atpakaļ uz savu dzimto pilsētu vai palikt strādāt šeit. Kad pastāstīju par to Lidai Ivanovnai, viņa pirmo reizi manā priekšā apraudājās. „Man vairs daudz nav palicis. Paliec ar mani vel kādu laiciņu.”

Mani vecāki ieteica palikt, jo dzimtajā pilsētā darba iespēju bija visai maz. Pēc tam vecā sieviņa bieži sāka pieminēt testamentu un teica, ka atstās man gredzenu ar briljantu, ko vīrs viņai dāvinājis. Es parasti centos no šādām sarunām izvairīties.

Pēc gada viņa nomira. Es raudāju kā bērns. Lidas Ivanovnas meita deva man nedēļu, lai es no mājas izvāktos.

Noīrēju dzīvokli par saviem iekrājumiem no darba pie Lidas Ivanovnas. Ar medmāsas algu knapi varēja iztikt. Mēnesi pēc Lidas Ivanovnas nāves man pienāca uzaicinājums ierasties pie notāra.

Kad notārs pateica, ka saskaņā ar testamentu meita saņem visas dārglietas un naudas uzkrājumus, es pasmaidīju.”Pajokoja par mani vecmāmuļa Lida” – nodomāju un atcerējos viltīgo vecenīti. Bet tad notārs pateica, ka māju viņa atstājusi man. Un visiem, tai skaita arī man, atkārās žokļi. Katram gadījumam notārs ieslēdza magnetofonā sarunas ierakstu ar Lidu Ivanovnu:

-Manai meitiņai dzīve viss tāpat ir labi. Vīrs bagāts un skaists. Viņai tā māja ir sīkums. Bet nabaga meitenei māju es atstāšu. Labsirdīga un naiva ir viņa, uzjautrināja vecenīti vecuma galā.

Vēlāk bija tiesas, bet visas es uzvarēju. Mani sauca par krāpnieci, teica, ka es esot ar viltu vecenīti piespiedusi to darīt. Man draudēja, tāpēc es māju pārdevu un nopirku vienistabas dzīvokli nomalē. Vēl aizvien nespēju saprast, kāpēc viņa tā darīja.

Bet es nekad neaizmirsīšu šo labsirdīgo sievieti, kuras roku es turēju līdz pašām beigām. Paldies par visu, Lida Ivanovna. Šo dažu gadu laikā mēs kļuvām kā radinieces.