Pirms dažiem gadiem man nācās aizbraukt prom no vecākiem uz citu pilsētu mācīties. Pilsēta tā bija liela, pavisam ne tāda, kā mana dzimtā.

Bet arī naudas tā prasīja daudz vairāk. Es dzīvoju universitātes kopmītnē. Padzīvoju aptuveni pusgadu, bet tad sāku domāt par pārcelšanos. Apnikušas bija ballītes, trokšņi un arī manas istabas kaimiņienes nebija pašas labākās.

Protams, naudas dzīvokļa īrēšanai man nebija, bet es periodiski apskatīju sludinājumus. Un tā kādu reizi atradu vienu man piemērotu. Vajadzēja pieskatīt 70 gadus vecu tantiņu. Dzīvošana uz vietas. Solīja savu istabu, bezmaksas ēdienu un vēl samērā labu algu.

Piezvanīju. Ar mani runāja jauna sieviete, teica, ka esot tantiņas meita. Pateica adresi. Aizejot uz to, ieraudzīju lielu divstāvu māju. Domās jau gatavojos stingrai atlasei. Mani sagaidīja sieviete mašīnā.

Sāka uzreiz:

-Injekcijas izdarīt māki?

-Protams, mediķos mācos.

Jautājumu par mani vairs nebija. Viņa ātri parādīja man, kas jādara, iepazīstināja ar vecenīti, iedeva parakstīt kaut kādus papīrus, paņēma apliecības kopiju un aizbrauca. Viss. Bet es jau baidījos, ka būs psiholoģiskie testi un vēl pārbaudīs mani kā personību.

Veco sievieti sauca par Lidu Ivanovnu. Viņa sagaidīja mani jautri, deva padomus, mēģināja pajokot. Parādīja, kur kas atrodas, ielēja tēju un saka mani izprašņāt par šo un to.

Pastāstīju visu, kā ir- esmu studente, kopmītnē dzīvot traucēja un tāpēc meklēju istabu. Lida Ivanovna pasmējās un paslavēja mani par kārtīgumu. Viņai likās, ka studentu kopmītne ir Sodomas un Gomoras filiāle.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!