Stāvu metro vagonā, pretī durvīm.

Pieturā iekāpj meitene – blondīne. Acis bezrūpības pilnas, papēdīši, vispār, tāda piemīlīga.

Stāvam līdzās, viņa paņem pleijeri un no tāk sāk dārdēt “Nightwish”. Nodomāju, ka katram jau sava gaume.

Tālāk viņa izņem grāmatu, kā noprotu – japāņu dzeja, pie tam oriģinālā, un mierīgi sāk lasīt. Mans ģīmis nedaudz izstiepjas.

Un tad lasīšanu pārtrauc telefona zvans. Tālāk, saruna:

“Jā… mh… Tātad tā: barošanas bloku piestiprini sistēmas blokam tā aizmugures daļas pašā augšā ar četrām skrūvītēm, no tā atiet barošanas vads. Ko nozīmē „uz kurieni”?

Uz mātes plati, cieto disku, diskdzini… Ārprāts! Un kāda joda pēc tu izlēmi salikt kompi, ja neko no tā nesaproti?

Izslēdz telefonu, pamana manu apstulbušo seju, un tā mīļi smaidot saka:

– “Mieru, mani mati ir balināti…”