Kritienā Džuliana krietni vien cieta. Uz viņas ķermeņa bija dziļas griezuma rētas. Bez tam, nabadzītei bija smadzeņu satricinājums, sarauta saite un lauzts atslēgas kauls. Arī ar redzi nebija labi: sasistā labā acs bija aizplūdusi un ar to neko nevarēja redzēt, un arī brilles bija pazudušas.

Pateicoties tēvam, Džulianai bija kaut kādas zināšanas par izdzīvošanu džungļos. Vispirms viņa mēģināja atrast savu māti, bet viņa neatrada ne māti, ne kādu citu izdzīvojušo. Ceturtās dienas beigās meitenes pašsajūta bija nedaudz uzlabojusies, un viņa nolēma mēģināt atgriezties civilizācijā.

Atlūzās meklēdama kaut ko apēdamu, meitene atrada tikai paciņu konfekšu. Meitene paņēma saldumus un gāja uz strautu, kurš tecēja turpat netālu. Kā vēlāk viņa atceras, ceļojums bijis līdzīgs šausmīgam sapnim.

Strautā bijušas zivis un čūskas. Naktīs meitene praktiski nevarēja pagulēt. Kukaiņu leģioni nelika mierā, traumas sāpēja, bet visvairāk problēmu sagādāja augonis uz labā pleca. Iekaisušajā rētā bija saviesušies gaļas mušas kāpuri.Un tomēr meitene spītīgi turpināja izraušanos pie cilvēkiem.

Tikai desmitajā dienā Džuliana nonāca pie mežcirtēju telts. Sākumā viņi uzskatīja nogurušo meiteni par meža spoku, bet Džuliana lieliski prata spāņu valodu un izskaidroja viņiem kas un kā. Viņi, cik varēja, palīdzēja atbrīvoties no gaļas mušas kāpuriem, dezinficēja un nākamajā rītā aizveda izdzīvojušo tuvāk civilizācijai.

Vēlāk pēc attapīgās meitenes ceļojuma motīviem tika uzņemtas trīs filmas. Turklāt jau krietni vēlāk sieviete publicēja autobiogrāfisku grāmatu. Pati Džuliana turpināja vecāku iesākto – kļuva par biologu.

Viena no filmām, kas uzņemta par meiteni, saucas ”Brīnumi vēl notiek.” Un patiesi, nekā citādi kā par brīnumu Džulianas izglābšanos nosaukt nevar. Tam pat ir grūti noticēt!