Kas gan var būt bīstamāks par savvaļas lāci? Parasti ļaudis medījot vai makšķerējot  stipri nomaļās vietās, no viņiem izvairās bet ko darīt, ja “briesmīgajam” zvēram vajadzīga palīdzība?

Tas notika pie karēļu Augšezera (Višozero). Jāsaka – bija pavisam tuvu, lai notiktu tas nelabais.

Parasta makšķerēšana, kas nesolīja neko izcilu, te pēkšņi makšķerniekiem nācās pieņemt steidzamu lēmumu. Viņiem taču savas dzīvības uzticēja… lāči!

Lācene ar diviem lācēniem peldēja pāri ezeram. Apmēram pusceļā lācene saprata, ka savus spēkus ir pārvērtējusi un griezās atpakaļ. Lācēni vēl kādu brītiņu turpināja peldēt, bet tad sāka slīkt. Makšķernieku laiva bija pavisam netālu, un lācēni saprata, ka tas ir viņu vienīgais glābiņš.

Ar ķepām un zobiem viņi ķērās pie laivas, bet acis lūdza pēc palīdzības. Protams, makšķernieki baidījās no savvaļās dzīvniekiem, bet viņi redzēja, ka lāčuki vēlas izglābties, nevis darīt kādam pāri.

Ruslans Lukaņins, viens no makšķerniekiem, stāsta:

„Viņi peldēja ar savu māti, un pēkšņi mēs redzējām, ka viņa ir piekususi un peld atpakaļ. Bet mazuļi sāka slīkt. Mēs ar grūtībām izvilkām viņus no ezera un aizvedām uz salu, kuras virzienā peldēja lācene.

Protams, ka bija bail, tas ir riskants pasākums. Bet viņi taču ir dzīvi radījumi, mēs nevarējām izlikties, ka neredzam viņus.”

Lācēni kādu brīdi ķērās pie laivas patstāvīgi, kamēr makšķernieki novērtēja situāciju. Vienu no lācēniem izdevās ievilkt laiva ar tīklu, bet otrs turējās pie tīkla ūdenī, kamēr vīri dabūja laivu līdz krastam.

Visu šo laiku viņi sarunājās ar mazuļiem un uzmundrināja tos, kā bērnus. Iespējams, ka tas palīdzēja lācēniem saņemties – viņi juta un redzēja, ka cilvēki viņiem palīdz un nevēl ļaunu.

Makšķernieki aizveda lācēnus uz salu, kuras virzienā peldēja viņu māte. Viņi cerēja, ka lācenei ātri izdosies atrast savus mazuļus un palīdzēt  viņiem atgūties no pārdzīvotā.

Viņi bija ļoti novārguši un nespēja pat patstāvīgi pārvietoties. Ceram, ka māte viņus atradīs un palīdzēs viņiem atgūties”, – teica lāčuku glābēji.

Video: