Domās lūdzu visus eņģeļus, lai palīdz.

-Pirmās dzemdības ? –Tēloju gudru akušieri. It kā šis fakts varētu kardināli mainīt gurnu platumu. Viņa priecīgi pamāj un atkal ķer mani aiz rokas. – Tā, bērniņ, spied! Dziļi ieelpo un spied, saprati? Nu, mēģinām!

Par pārsteigumu, pēc piektā vai sestā mēģinājuma pasauli sāk skatīt pārsteigts ģīmītis, kurš čukstēja kaut kādus lamu vārdus. Nepateicība – pasaules alga! Pilnībā atbrīvoju galviņu un mēģinu izdabūt laukā rociņu, jau no iekšpuses, bet nekā. Nodomāju, ka kontrakcijas laikā bērns var apgriezties ap savu asi un tad rociņai pašai principā vajadzētu atbrīvoties.

Atkal spiežam: es un viņa! Man šķiet, ka es drīzāk aptaisīšos, nekā šis mazais nebēdnieks piedzims. Lieku brigadierim ne tikai skatīties seriālu, bet arī ar dvieli nospiest vēderu un spiest uz to pēc manas komandas.

Viņš tūdaļ pat cenšas laisties, bet es paskatos uz viņu ar Ivana Bargā skatienu un kaut kādā veidā man izdodas viņu aizturēt. Un mums izdodas mazuli dabūt laukā kā zobu pastu no tūbiņas. Man pat nācās nedaudz bremzēt šo straujo procesu. Un nu viņš man ir rokā. Pareizāk sakot, viņa. Meitenīte! Nu sveiki, mīļumiņ!

Dabūjiet diegu un šķēres, tikai ātri! Bālais brigadieris kā lode izšāvās no kupejas un vairāk tur neatgriezās. Kāds pasniedza man kaprona tauvu un kaut ko līdzīgu cūku kastrējamajām šķērēm.

-Jūs traki esat vai? Es prasīju šķēres, nevis giljotīnu!

-Citu nav, dakter!

-Kas es jums par dakteri?! Es eju pačurāt.

Pēc tam apstrādāju nabiņu.

-Atrodiet jodu vai briljantzaļo.

Atceros par meitenīti un, lai arī viņa elpo patstāvīgi, lieku viņu uz vēderiņa uz plaukstas, bet ar otru roku uzsitu pa dibentiņu: pāris sekunžu pauze, un tad neatkārtojama nenoteiktas tonalitātes skaņu spēle. Fu, viss kartība! Aizmugurē dzirdu ļaunu šņācienu:

– Nezvērs! Viņam pašam tā pa pakaļu!

Raugos uz laimīgo māmiņu un saku galvā iekaltu frāzi: –

-Apsveicu, māmiņ! Jums ir meitiņa, svaru un garumu nepateikšu, jo bezmēnu un ruleti ceļā līdzi neņēmu.

-Paldies, dakter.

Ietinu mazo un uzlieku māmiņai uz krūtīm – histērija tūdaļ pat beidzas. Jau gribu aiziet, lai kupejā dabūtu konjaku, ietu tamburā dzertu, pīpētu un domātu par sava likteņa pagriezieniem vai gaidītu piezogamies infarktu, bet tajā brīdī atceros par… bērna vietu!!!

-Piedodiet manu uzmācību, bet es, šķiet, kaut ko aizmirsu! – Paveru viņas kājas, aiz nabas saites izvelku milzīgu asiņainu medūzu. Aizmugurē dzirdu apslāpētu vaidu un krītoša ķermeņa skaņu. Placenta ir pilnīgi vesela.

Varbūt atgriezties dzemdību namā un atlikušo mūža daļu veltīt mazuļu izspiešanai – arī īsta nodarbe īstiem vīriešiem – tagad gan laikam viss,- pataustu pulsu un noņemu matus viņai no pieres. Viņa atkal ķer manu roku un… skūpsta! Teļa maigumiņi! Sameklējiet visu ledu, kas ir restorānvagonā, ietiniet dvielī un uzlieciet uz vēdera. Bet jūs, lūdzu, necelieties un gaidiet pilnīgu vilciena apstāšanos. Ja būšu vajadzīgs, esmu vienpadsmitajā. Ceru, ka jums nav dvīņi!

Atgriezos savā kupejā kā gladiators no Kolizeja: viss asinīs un augļa ūdeņos un, man ir aizdomas, ka arī jaundzimušās kakučos! Līdz tuvākajai stacijai dzēru konjaku vilciena pavadoņu un līdzjutēju kompānijā! Jautrs sākums!