Nakts. Kupeja, kurā ir trīs nenosakāma vecuma sievietes, viņu somas un tikko ēstas vistas smarža. Kratos vilciena taktī. Šis vilciens ved mani uz Maskavu. Paskatos pulkstenī. Kāpēc es pamodos? Lejā dzirdu čukstus:

-Varbūt kādam slikti palika? Sirds vai astma…

-Vai tiešām visā vilcienā neviens ārsts neatradīsies?!

-Bet līdz tuvākajai stacijai vairāk kā stunda, ko braukt, var arī neizvilkt.

No reproduktora atskan nepatīkama vīrieša balss:

– Cienījamie pasažieri! Ja starp jums ir kāds ārsts vai medicīnas darbinieks, aizejiet, lūdzu, uz devīto vagonu ātrās palīdzības sniegšanai! Atkārtoju…

Drīzāk jau automātiski vai pusnomodā lecu lejā no plaukta, ar pirkstiem „saķemmēju” matus, iedzeru lielu malku silta minerālūdens un klumpučoju cauri diviem vagoniem pēc veca ieraduma iet, ja nepieciešama palīdzība.

Jau pa ceļam saprotu, ka to darīt nevajag. Es taču vairs nepraktizēju, bet sēdēt stundu blakus kādam epilektiķim un stūķēt viņam mutē visdažādākos priekšmetus nav nekādas vēlēšanas!

Izlemju jau gļēvi doties atpakaļ, tēlojot apmaldījušos, bet par vēlu: kājas pašas mani ved atvērtajā kupejā, bet tajā guļ jauna dzemdētāja ar līdz asinīm sakodītām lūpām un milzīgām sviedru lāsēm uz pieres. Viņa un vilciena brigadieris skatās uz mani: viņa ar cerību, bet brigadieris ar muitnieka aizdomīgumu.

Gribu jau teikt: Pardon, sajaucu vagonus un doties prom, bet tajā brīdī sievietei sākas kontrakcijas un viņa kliedz tā, ka nevaru aiziet. Lieku viņu uz vagona guļvietas, pieprasu, lai visi iziet un kāds atnes bļodu ar karstu ūdeni un dvieli (nu gluži kā kino!) Dzemdētāja saķer mani aiz rokas un ar šausmām skatās uz mani.

– Tā mēs nepiedzemdēsim, dārgā! Velc nost bikses – saproti mani pareizi! – gulies uz muguras un izplet kājas.

Viņa klusēdama paklausa, nebeidzot skatīties uz mani. „Atbraukuši, Aļoša! Nolāpītais akušieris. Ko tādu pat baisākajā sapnī neredzēsi!” No „vidus” spīd zilgana mazuļa rociņa ar kustīgiem pirkstiņiem. Sajūta tāda, it kā viņš gribētu parādīt pigu pegu.

Bet man ir vēlme paspiest viņam roku un attālināties. Taču jau par vēlu: ūdeņi nogājuši, cita mudaka ar atbilstošu izglītību vilcienā, acīmredzot, nav nu un pamest man uz galvas uzkritušo dzemdētāju vairs nevaru. Drudžaini mēģinu atcerēties, ko labākajās Eiropas klīnikās dara, kad ir iznākusi ārā kāda no ekstremitātēm. Ievietot atpakaļ to vairs nevar, lejā jau ir galviņa.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!