Man nebija ne jausmas, ko teikšu savai meitai, kad viņa pajautās man par iestāšanās maksu. Es biju dzimis un audzis nabadzībā, bet es vienmēr sapņoju, ka maniem bērniem būs labāka dzīve. Un nu maniem sapņiem nebija lemts piepildīties…

Pēc darba man pienāca klāt visi mani kolēģi – atkritumu savācēji. Viņi apsēdās man blakus un pajautāja, vai es viņus uzskatu par saviem brāļiem. Pirms es paguvu ko atbildēt, mani kolēģi atdeva man visu savu dienas peļņu. Kad mēģināju atteikties, viņi teica: „Ja vajadzēs, mēs šodien pabadosimies, bet MŪSU meitai ir jāmācās koledžā!” Es nespēju atteikties.

Todien es pirmo reizi neaizgāju uz dušu, bet atgriezos mājās kā atkritumu savācējs…

Mana vecākā meita drīz pabeigs universitāti. Viņai jau ir nepilnas dienas darbs, kas ļauj nodrošināt pārējo meitu mācības. Bērni mani vairāk nelaiž darbā. Vairākas dienas nedēļā mana vecākā meita iet ar mani uz turieni, kur es agrāk strādāju, lai aiznestu pusdienas maniem bijušajiem kolēģiem.

Viņi smejas un jautā viņai, kāpēc viņa viņus tik bieži baro. Mana meita atbild: „Todien jūs manis dēļ badojāties, lai es kļūtu par to, kas esmu šodien. Tagad lūdziet par mani, lai es varētu pabarot jūs katru dienu!”

Tagad es nejūtos nabags. Cilvēks, kuram ir tādi bērni, nevar būt nabags!

Šis vienkāršais cilvēks, kurš tik daudz darījis savu meitu dēļ, var būt mums labs piemērs. Nedrīkstam aizmirst, ko nācās ziedot mūsu vecākiem, lai viņi nodrošinātu mums labāku nākotni!