Un tādā pat garā. Uz jautājumu paskaidrot, kas notiek, saka, lai paņemot līdzi pasi iecirknī visu noskaidrošot.

Atbraucam uz iecirkni, ieved mani pie izmeklētāja. Tur jau sēž dāmas 15-gadīgā meita un viņas tētuks.

Liek telefonu uz galda, veic atpazīšanu. Protams, mazgadīgā atpazīst savu telefonu un tā  nolaupītāju – mani.

Sirds vai auksta palika. Uz stīvām kājām mani izved no kabineta un liek gaidīt biedra seržanta apsardzībā.

Pēc tam bija izskaidrošanās divu nedēļu garumā, mani gan atbrīvoja pret parakstu, un es skraidīju kā elektriskā slota pa universitāti. Lai savāktu cilvēkus, kas apstiprinātu man alibi un gandrīz katru dienu gāju uz iecirkni, lai kārtējo reizi liecinātu.

Gribu pateikt par izmeklētāju – kārtīgs vecis bija. Pēc vairākām sarunām viņš man noticēja un bija manā pusē. Bet meitene ar savām putrotajām liecībām sapinās galīgi.

Apvainojumus man noņēma. Un pēc tā paša izmeklētāja ieteikuma es vērsos tiesā par apmelošanu. Galu galā es vinnēju – morālā kaitējuma un tiesas izdevumu kompensāciju. Meitenes vecākiem naudas sods.

Šī stāsta morāle: Ja esat atradis telefonu – vai nu paņemiet to sev, vispirms izņemot SIM karti, vai arī ejiet mierīgi garām, atradīsies kāds cits labdaris. Bojāt nervus un tērēt laiku tam nav vērts.